/nginx/o/2021/12/01/14234168t1hddff.jpg)
Valsts kapitālsabiedrību valdes locekļu atalgojums. Karsta tēma vienās no, iespējams, pēdējām karstajām aizejošās vasaras dienām. Jo īpaši to uzkarsē paralēli izskanošās ziņas par to, ka valstij ar naudu iet tik sūdīgi, ka laikam jau tomēr vajadzēs pacelt tos nodokļus.
Šajā jautājumā mani vienmēr fascinējis šis lieliskais domu gājiens – kad iet draņķīgi un visam nepietiek naudas, vajag nevis veikt rūpīgu plānošanu, lai samazinātu izmaksas, bet gan funktierēt, kur varētu dabūt lielāku daudzumu naudas. Šādi es varētu, tiekot līdz 110 kilogramiem, nevis domāt par porciju samazināšanu un kustīgāka dzīvesveida piekopšanu, bet gan pa taisno meklēt, ko vēl varētu aprīt.
Un ar to naudu jau vispār traki. Piemēram, nupat izrādījās, ka valsts nekādi nespēj sagrabināt vēža slimnieku ārstēšanai pietrūkstošos pāris miljonus. Reāli neesot, kur dabūt. Naudas vienkārši nav un viss. Bet tad pēkšņi onkoloģijas pacientiem nepieciešamo medikamentu apmaksai naudu apņēmās ziedot uzņēmums “Latvenergo”.
Precizēšu – Latvijas valstij piederošs uzņēmums, kurš no savas peļņas valstij maksā naudu dividendēs. Proti – vārda tiešā nozīmē ieskaita naudu valsts budžetā. Tātad, tiklīdz “Latvenergo” ieskaita naudu valsts budžetā, šīs naudas vairs nav un to nekādi nevar atrast, tāpēc viņiem jāpaspēj vēža zālēm pārskaitīt naudu, pirms tā vēl nav pazudusi, jo tad viss kārtībā.