WSJ: Operācija Kurskas apgabalā pierāda, ka kodolieroči vairs nav atturošs faktors (28)

“Gadu desmitiem kodolieroču eskalācijas teorija ir balstījusies uz pieņēmumu, ka valstīm ar atomieročiem ir ievērojama imunitāte pret uzbrukumiem, jo agresors riskē izraisīt armagedonu. Salīdzinoši mazas valstis, piemēram, Izraēla, Irāna, Ziemeļkoreja un Lībija, ir centušās iegūt kodolieročus, lai daļēji atturētu lielākus un labāk bruņotus pretiniekus no uzbrukumiem,” teikts publikācijā.

Ukraina nav kodolvalsts, tomēr vairāk nekā trīs nedēļu laikā tai ir izdevies sagrābt teritoriju, kas tagad ir gandrīz 1300 kvadrātkilometru liela.

“Rietumu līderi, militārie analītiķi un kodolteorētiķi tagad ir neizpratnē par to, ko pašreizējie notikumi nozīmē Krievijas eskalācijas izredzēm un turpmākajām kara spēlēm,” norāda WSJ.

Ņemot vērā šādus notikumus, pasaule ir spiesta pārskatīt kodolieroču iespējamo lomu atturēšanā, uzskata izdevuma analītiķi.

Proti, Krievijas kodolieroču doktrīnā ir noteikts, ka valsts izmantos kodolieročus savas suverenitātes vai teritoriālās integritātes apdraudējuma gadījumā.

“Lai gan Ukraina okupē daļu Krievijas teritorijas, neviena no pusēm neuzskata Kurskas reģionu par stratēģiski svarīgu, tāpēc Ukrainas uzbrukums – lai cik neērts tas būtu Kremlim – neliecina par Krievijas sarkanās līnijas pārkāpšanu,”

uzskata materiāla autori.

Tomēr neskaidrības un nenoteiktība “ir neatņemama kodolspēles sastāvdaļa”, uzsver WSJ.

“Neviens īsti nezina Krievijas “sarkano līniju” - tā nekad nav precīzi nosaukta. Vēlāk mēs varam uzzināt, ka sarkano līniju esam šķērsojuši pirms diviem mēnešiem,” skaidro bijušais padomju un Krievijas bruņojuma kontroles sarunu vedējs Nikolajs Sokovs.

Viņš īpaši uzsver, ka Kremlis un Krievijas diktators Vladimirs Putins, visticamāk, uzskata, ka draudi viņa režīmam ir draudi Krievijas Federācijas suverēnitātei.

“No šīs perspektīvas raugoties, ievērojami Ukrainas ieguvumi vai Krievijas zaudējumi varētu novest pie kodolieroču eskalācijas, lai gan tā, visticamāk, sāksies ar pastiprinātu un ar kodolieročiem nesaistītu ieroču izmantošanu, nevis pārsteiguma uzbrukumu,”

norāda Sokovs.

Publikācijā uzsvērts, ka Ukraina, iebrūkot Kurskas reģionā, vēlas parādīt, ka vēl vienu tabu var pārkāpt bez smagām sekām. Daļēji tā mērķis ir arī atļaut Krievijas teritorijā izmantot nāvējošākus un precīzākus ASV ieročus.

“Ukrainas uzbrukuma Kurskai izraisīto notikumu dramatizācija aizsākās jau Aukstā kara laikā, kad eskalācijas teorija bija plaši pētīta disciplīna. Kad Padomju Savienība 1949. gadā, četrus gadus pēc atombumbas radīšanas ASV, izstrādāja savu kodolieroci, Rietumu stratēģi centās paredzēt, kā šo briesmīgo līdzekli varētu izmantot kaujās,” atgādināts publikācijā.

Tajā pašā laikā pirms aptuveni sešiem gadiem politoloģijas profesors Džeimss Deiviss, starptautisko attiecību katedras vadītājs Sanktgallenes Universitātē Šveicē, saprata, ka lemšana par kodolieroču lietošanu ir izzudusi kā akadēmiska nozare, taču tā atgriežas kā problēma.

“Mēs vienmēr uzskatījām, ka kodolieroči nav noderīgi nekam citam kā vien atturēšanai. Mēs patiešām nedomājām, ka valsts, kas nav kodolvalsts, varētu uzbrukt kodolvalstij,” viņš teica.