/nginx/o/2018/08/13/11192861t1h743d.jpg)
Attēlā varat apskatīt piektās zinātniskās konferences dalībniekus 1927. gadā Briselē. Kuru no attēlā redzamajiem zinātniekiem atpazīstat? Einšteinu centrā? Ervinu Šrēdingeru vidū? Mariju Kirī – pa kreisi? 20. gadsimta teorētiskie fiziķi bija savāda paaudze: radikāli, ekscentriski un savādi. Apsēsti ar dīvainām zinātniskām idejām, kas gadsimta pirmajā pusē pārveidoja zinātnes pasauli un visbeidzot piedāvāja cilvēcei labas un sliktas lietas. Piemēram, kvantu fiziku un atombumbu.
Sākot lasīt Tobiasa Hīrtera jauno grāmatu “Atomu laikmets”, sagaidīju ierasto stāstu par virkni ģēniju, kas pamanījās iespaidīgi mainīt pasauli un cilvēku apstākļus ar saviem ģeniālajiem atklājumiem. Uz robežas starp izcilību un neprātu. Gaidīju tos pašus atklājumus, kurus pamanījām pērn populārajā filmā “Openheimers” (Oppenheimer). Tur militārā projekta vadītājs Roberts Openheimers piedzīvoja atklājuma prieku un tam sekojošās murgu sekvences saistībā ar atklāto. Viņa darba rezultāts bija masu iznīcināšanas ierocis, kura postu mēs izjūtam joprojām. Kaut vai Putina draudu runās lietot atomieročus, ja rietumu armija palīdzēs ukraiņiem frontē. Tieši šodien un tagad nākas nolādēt šos „brīnumieroča” atklājējus, jo to nozīme ir tikai diktatoru spēcināšanā, nevis samilzušu konfliktu noregulēšanā. Hitlers netika novākts, pateicoties atombumbai, bet Putins joprojām turas pie varas, tieši pateicoties tai pašai “atombumbai”.