:format(webp)/nginx/o/2021/09/15/14071167t1h342b.jpg)
1937. gada augustā Sarkandaugavas, Tilta un Patversmes ielu krustojumā notika Rīgā vēl nepiedzīvota tramvaju katastrofa, kad iereibuša vadītāja stūrēts tramvajs gandrīz apgāza namu. Tomēr izrādās, ka togad tā nepavisam nebija vienīgā neparastā klizma Rīgas tramvaju satiksmē. Tad tramvajs apgāž laucinieka automobili, tad iedrāžas bēru procesijā un pēc dažām dienām iedrāžas citā bēru procesijā, tad sev līdzi velk iereibušu onkuli, tad deg, tad vispār izlec no sliedēm. Drūmākais gads tramvaju satiksmē, goda vārds.
Pirms vairākiem gadiem, kad vēl dzīvoju Sarkandaugavā, es ap astoņiem rītā stāvēju pieturā “Aldaris” un gaidīju tramvaju, lai dotos uz centru. Tramvajs atbrauca laikā, viss kā nākas, šoferītis arī pieklājīgs – gan tramvaju apturēja, gan durvis atvēra, nav par ko sūdzēties. Braucām pulciņš ļaužu arī labi sākumā, bet tad Sarkandaugavas, Tilta un Patversmes ielas krustojumā tramvajs ar kādu automašīnas šoferīti ceļu nesadalīja vai ko jau tur, nav saprotams. Īsi sakot, tramvaja vadītājs kļuva šausmīgi nikns un sāka ar savu tramvaju dzīties pakaļ automašīnai un vainīgajam šoferītim. Ne vairs apstāties pieturās bija svarīgi, ne ātruma ierobežojumus ievērot. Es, goda vārds, nezināju, ka tramvajs var tik ātri braukt. Pieķēries pie krēsla atzveltnes, kratījos kā jukuša zirga pajūgā, kamēr viens otrs apkārtējais jau grasījās kliegt. Pakaļdzīšanās beidzās pie krustojuma sarkanās gaismas Ganību dambja vidū. Tramvaja šoferis, neuzvilcis dzelteno vesti, izlēca no savas kabīnes, aizsteidzās līdz krustojumā stāvošajai automašīnai un krietni pārmācīja šoferīti. Atgriezies atpakaļ, viņš skaļrunī mums paziņoja: “Piedodiet par to, bet kārtībai jābūt.”