/nginx/o/2019/06/20/12283791t1hbab5.png)
Vai elektroierīces patiešām ir konstruētas tā, lai pēc noteikta laika tās sabojātos? Mūsdienās ir grūti iedomāties dzīvi bez viedtālruņa, tomēr laiks, ko katra šāda ierīce pavada kopā ar savu lietotāju, bieži vien ir ļoti īss. Ja akumulators ir bojāts vai jaunā programmatūra vairs nav saderīga ar veco ierīci, jādomā par jauna tālruņa iegādi. Taču kā tas iet kopā ar lietderīgu resursu izmantošanu un galu galā arī ar rūpēm par klimatu?
Jau daudzus gadus un gadu desmitus klīst baumas, ka rūpniecībā apzināti tiek uzstādīti tā sauktie iepriekš noteiktie lūzuma punkti – tehniskajā žargonā zināmi kā “plānotā novecošanās” –, lai tuvākajā nākotnē ierobežotu savu izstrādājumu kalpošanas laiku. Pagājušā gadsimta 20. gadu vidū tika izveidots “Fēbusa kartelis”, kurā ietilpa tolaik pasaulē vadošie spuldžu ražotāji un kas laika posmā no 1925. līdz 1939. gadam kontrolēja kvēlspuldžu ražošanu un pārdošanu lielākajā daļā Eiropas un Ziemeļamerikas.
Karteļa dalībnieki apmainījās ar informāciju par patentiem un tehniskajiem sasniegumiem, lai savā starpā sadalītu pasaules tirgu. Turklāt tika panākta vienošanās ierobežot spuldžu kalpošanas laiku līdz 1000 stundām. Lai to nodrošinātu, tolaik tika ieguldīts milzīgs tehniskais darbs. Kaut arī sākotnēji bija iecerēts, ka kartelis pastāvēs trīsdesmit gadus (1925–1955), tā darbību pārtrauca 1939. gadā, sākoties Otrajam pasaules karam. Tomēr arī pēc grupas likvidēšanas kvēlspuldzes turpināja pārdot ar karteļa standartizēto 1000 stundu darbības laiku.