“Kopš 2011. gada man nevienu dienu nav bijusi normāla dzīve,” saka Anta* - “trekno gadu” kredītņēmēja, pār kuru, plīstot ekonomikas burbulim, sāka gāzties parādu lavīna. No 215 tūkstošiem eiro, ko viņa palika parādā kredītiestādēm, 13 gadu laikā viņa atmaksājusi 58 tūkstošus eiro, bet izpildlietas dzēstas tikai par 12 tūkstošiem. 46 tūkstoši eiro aizgājuši zvērinātu tiesu izpildītāju kabatās. “Visus šos gadus esmu uzturējusi tiesu izpildītāju grezno dzīvesveidu,” saka Anta. Kamēr viņa turpina maksāt un maksāt, neredzot gaismu tuneļa galā, 91 zvērināta tiesu izpildītāja kopējie ienākumi, piemēram, 2022. gadā sasniedza 11 miljonus 235 tūkstošus eiro.

“Man ir sāpīgi apzināties, ka manas algas ieturējumu daļa par hipotekāro kredītu aiziet kā "melnā caurumā" tiesu izpildītāja atlīdzībai, jo parāds jau netiek dzēsts. Kāpēc man jāuztur 6 tiesu izpildītāji?” viņa saka.

Maksājumus kreditoriem viņa veic no naudas, kas atliek pēc tam, kad no algas jau atvilkti 50%. Pēdējos divus gadus viņai palika apmēram 1100 eiro mēnesī (ieskaitot uzturlīdzekļus bērniem), tagad mazāk. “Rezultātā ēšanai un bērniem paliek 250, 300 eiro mēnesī,” viņa paskaidro.

Tā viņa dzīvo - no dienas dienā. “Ir dienas, ka pārtiekam no roltoniem. Maksāt dubultā ir nenormāli smagi. Vispirms samaksāju par dzīvokli un tad domāju, ko darīt tālāk. Reizēm paraudu, tad atkal saņemos.” Pie visa pierod, arī pie pieticīga ēdiena un pie tā, ka jādomā – mazgāt matus šodien vai atstāt atlikušo šampūnu rītdienai.

Anta saka, ka bez mammas un māsas atbalsta visus šos daudzos gadus nebūtu iztikusi. Tāpat viņai gadījies sastapt labus kaimiņus, kas daudzbērnu ģimenei atdevuši konservējumus. Kad Anta pašvaldībā mēģināja iegūt maznodrošinātā statusu, kas ļautu saņemt pieticīgu naudiņu skolas piederumu iegādei bērniem un pretendēt uz mājokļa pabalstu, viņai atteica, paskaidrojot, ka alga taču laba, bet izpildlietas vērā netiek ņemtas.

Nepadoties, neļauties pilnīgam izmisumam palīdzējusi pašas apņēmība un mērķtiecība. “Es vienmēr kaut ko izdomāju.

Ja redzēju, kad bērniem nav ko ēst, domāju, ko pārdot.

Vienu laiku, lai papildus nopelnītu, sestdienu rītos ar riteni braucu uz Ventspils tirgu un pārdevu dārzeņus, ” viņa atceras. “Paldies dievam, ka ir humpalas, bērni nekad nav bijuši izlepuši. Trakākais ir ēšana, sadzīves ķīmija. Esmu pieradusi pirkt pašu lētāko par pēdējās dienas cenu. Cepam pankūkas, kartupeļus un iztiekam.”

Komentāri (15)
CopyLinkedIn Draugiem X