ES tiesa noraida Avena un citu sankcijām pakļauto Krievijas miljardieru prasību

Viņu vārdi tika iekļauti to personu, vienību un struktūru sarakstā, attiecībā uz kurām piemēroti ierobežojošie pasākumi, ko ES Padome pieņēmusi saistībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā.

Ņemot vērā, ka shēmas, kas ļauj izvairīties no sankciju sistēmas, kļūst aizvien sarežģītākas, ES Padome 2022.gada 21.jūlijā pieņēma regulu, kas paredz pienākumu ziņot par līdzekļiem un sadarboties ar kompetentajām iestādēm. Šo pienākumu neievērošana ir pielīdzināma līdzekļu iesaldēšanas pasākumu apiešanai. Konkrētāk šo pienākumu mērķis ir novērst tādu sarežģītu juridisko un finanšu konstrukciju izmantošanu, kas atvieglo šo pasākumu apiešanu vai arī apgrūtina kompetentajām valsts iestādēm to līdzekļu vai saimniecisko resursu identificēšanu, uz kuriem attiecas ierobežojošie pasākumi.

Ieinteresētās personas pirms 2022.gada 1.septembra vērsās Eiropas Savienības Vispārējā tiesā ar prasībām atcelt pienākumus ziņot par viņu līdzekļiem vai saimnieciskajiem resursiem un sadarboties ar kompetentajām valsts iestādēm. Prasītāji uzskatīja, ka, tā kā minētie pienākumi neietilpst ES Padomes lēmumā, kas pieņemts kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) jomā, tos nevar uzskatīt par šāda lēmuma īstenošanai nepieciešamajiem pasākumiem. Prasītāji uzsvēra, ka ES Padomes regula uzskatāma par pilnvaru nepareizu izmantošanu, jo attiecīgo pienākumu pieņemšanai būtu jāiekļaujas dalībvalstu īstenošanas pilnvarās.

Vispārējā tiesa prasības pilnībā noraidīja.

Tiesa atgādina, ka ES tiesības atļauj ES Padomei pieņemt regulas, lai īstenotu vai ieviestu ierobežojošus pasākumus ar mērķi nodrošināt to vienveidīgu piemērošanu visās dalībvalstīs. ES tiesību normās paredzētie pasākumi nav ierobežoti ar pienākumiem nerīkoties un ES Padome var noteikt ziņošanas un sadarbības pienākumus, pat ja tie nav tieši paredzēti lēmumā, ar kuru tie ir saistīti. Vispārējā tiesa turklāt uzskata, ka ES Padome nav aizstājusi dalībvalstis, lai nolemtu, kādā veidā ierobežojošie pasākumi īstenojami un kā nosakāmi sodi to teritorijā. Gluži pretēji: valsts iestāžu kompetencē joprojām ir noteikt, kāda rakstura sodi – krimināltiesiski, administratīvi vai civiltiesiski – un kādi konkrēti sodi jāparedz par pārkāpumu, kas saistīts ar piedalīšanos sankciju apiešanas darbībās.