“Turklāt objektīvi Latvijas ekonomika ir diezgan dzīvs organisms ar zemu bezdarbu un uz Eiropu orientētu produkcijas eksportu (..) Tāpēc ar zemiem ienākumiem Latvijā un kopumā Baltijā var “lielīties” tikai tie, kas “neko nedara”: pabalstu saņēmēji, izglītības, veselības un iekšlietu jomas darbinieki,” teikts dokumentā.
“Dīzelis par 2 eiro litrā nesamazina Rīgas sastrēgumus, un cenu celšanās par 10 -12 procentiem neizprovocēja nozīmīgus konfliktus.”
Kas bija plānots?
SPA sīki apraksta vēstījums, kurus operācijas laikā jāizplata Latvijas sabiedrībā. Daži no tiem — “atbalstot Rietumus, Latvija piedalās starptautiskā drošības līmeņa pazemināšanā”, “konfrontācija ar Krieviju novedīs pie dzīves sadārdzināšanās”, “grūtības sagatavoties apkures sezonai, latvieši riskē nosalt”, “krievvalodīgo genocīds”.
Pirmkārt, polittehnologi piedāvā Latvijas krievvalodīgajos kurināt naidu pret bēgļiem no Ukrainas, izceļot, ka atbraucēji esot priviliģēti iepretim vietējiem.
Taču to, cik atrauti plānotāji ir no Latvijas realitātes, rāda iecere radīt kampaņu “Mēs arī esam bēgļi”. Tajā krievvalodīgie prasītu sociālo vienlīdzību, jo viņi pēc PSRS sabrukuma Latvijā arī par tādiem kļuvuši.
Plāns paredz izmantot sociālos medijus tāda viļņa uzdzīšanai, kas pāraugtu reālā darbībā. Vispirms paziņojumos, ka arī nepilsoņiem pienākas vairāk pabalstu. Tad aktīvāko, skaļāko, agresīvāko šīs kopas pārstāvju iesaistīšanu parakstu vākšanā, piketos, vēstuļu kampaņās pašvaldībām, pieprasot “taisnīgu politiku”. Visbeidzot “plānveida, nesteidzīga partiju un politisko kustību pieslēgšana”.
Otrkārt, vajag monitorēt Latvijas pašvaldību “pretkrieviskus lēmumus” un tad izmantot tos propagandas vilnim Krievijas iekšienē, lai rādītu, kā Latvijā pazemo, veic “valodas genocīdu”, “zaimo atmiņas”. Mērķis — rādīt, ka tā saucamā “Eiropas politika postpadomju valstīs” ir neadekvāta un infantila.