/nginx/o/2021/12/01/14234168t1hddff.jpg)
Latvijas teritorijā ielidoja ar sprāgstvielām aprīkots krievijas militārais drons. Tas lidoja, lidoja, lidoja, līdz pats no sevis nokrita kaut kādā pļavas vidū kilometrus simts tālāk. Laikam beidzās degviela. Bet neraizējieties, draugi, – gaisa spēki ziņoja, ka dronam neesot bijuši ļauni mērķi. Tas vienkārši bijis paredzēts uzbrukumam Ukrainai, ne jau kam ļaunam, bet nomaldījies, tā ka viss kārtībā. Tikmēr Latvijas iedzīvotāji par šo notikumu uzzināja no sociālajiem tīkliem.
Aizsardzības ministrijas pārstāvji un Latvijas Nacionālie bruņotie spēki (NBS) pēdējo nedēļu savā starpā aktīvi sacenšas daiļrunībā. Pārsvarā dzirdam, ka uz lielāko daļu no jautājumiem nav iespējams atbildēt, jo tā ir klasificēta informācija. Kas visnotaļ loģiski, jo nedrīkstam krievijai ļaut uzzināt par mūsu spējām šādus gadījumus fiksēt un neitralizēt. Tomēr, ja man vaicātu, vai no komunikācijas radies iespaids un pārliecība, ka mēs to tiešām spējam, droši vien nāktos atbildēt ar “nē”.
Bet šoreiz vēlos atmest neatbildamos jautājumus par laikiem, spējām, prasmēm un tehniku, jo tā vietā ir gūzma citu jautājumu, kuri, iespējams, tā arī palikuši neuzdoti vai vismaz neatbildēti.
Zināms, ka NBS jau laicīgi fiksējuši, ka valsts teritorijā kaut kas ielidojis. Kas tieši ielidojis – par to neviens nevarēja būt drošs. Raidījumā “Kas notiek Latvijā” bijušais NBS Gaisa spēku komandieris Aleksandrs Stepanovs pat teica, ka šādos gadījumos bez vizuāla apstiprinājuma nemaz neesot iespējams droši zināt, vai tas ir drons, putnu bars, deltaplāns vai mākonis.