Latviešu grupai “Nielslens Lielsliens” ir brīnišķīgs skaņdarbs “Vijciema lāči”, kura pamatā ir nesens gadījums, kad Vijciemā, Valkas novadā, lāči, tā sakot, terorizējuši vietējos iedzīvotājus. Saplēsuši siltumnīcu, automašīnas kapotu izmantojuši par slidkalniņu un visādi citādi ālējušies, liekot vietējiem – ja ticam skaņdarbā dziedātajam – pie sevis bubināt: “Tā vairs nav nebēdnība, tā vairs nav draiskuļošanās.” Lūk, un pēdējā laikā lāčus dažādās Latvijas vietās manām aizvien biežāk, visticamāk, globālās sasilšanas, imigrācijas krīzes vai cilvēku kulinārijas evolūcijas dēļ. Tieši tāpēc, ja nu gadās sastapt lāci, teiksim, Pupenu kapsētā vai Mežaparka aizskatuvē, ir vērts noskaidrot, kā tādā brīdī rīkoties.
Eksperti saka, ka lielāka iespēja nomirt ir, šķērsojot ielu vai no ērces kodiena, nekā lāča nagos. Īpaši jau Latvijā, kur lielākā daļa cilvēku lāci ir redzējusi zoodārzā, kad tas, stāvot uz pakaļkājām, lūdz apmeklētājiem, lai tie tam mutē sviež maizi vai, drīzāk, kādu dūšīgāku bērnu. Turklāt mums nav to grizlilāču kā Amerikā, kuri uzbrūk cilvēkiem tīra ļaunuma vai atriebības kāres vadīti, un paslēpties no tiem var tikai resna brieža vēdera dobumā (hmm, nē, šeit kaut kas nogāja greizi). Lāči pie mums pat iet uz modernā veģetārā dzīvesveida pusi, proti, eksperti Līgatnes dabas takām veltītajā vietnē raksta, ka mūsu brūnais pekainis (Ursus arctos) mielojas gandrīz tikai ar augiem. Ja augu nav, tad tas smagi nopūšas un mutē liek kukaini vai tārpu. Brokastīs nesmādē varbūt kādu putna olu vai zivi, bet tā – galīgi nesūdzas par kārtīgu “granolu” no riekstiem, sēklām, augļiem, ogām un medus.