Ir smacējoši tveicīga 4. septembra pievakare. Brīvības iela nesteidzīgi aizejošajā vasaras karstumā rēc un mutuļo kā sens mītisks dzīvnieks. Šķiet, pati dzīve traucas garām ar 60 kilometriem stundā, jo uz 50 - nokavēsi, nepaspēsi, nepagūsi. Tikmēr vienā no Brīvības ielas pirmskara mājām, mazā piektā stāva dzīvoklītī laiks lēnām tek caur Daniela (vārds mainīts) pirkstiem. Viņa draugs Valērijs mirst.

Valērijam Rozem ir nedziedināma, smaga slimība, kas vīrieti spēka gados pārvērtusi līdz nepazīšanai. Viņa rokas kā vēja aplauzta koka zari bezspēcīgi guļ uz Daniela rūpīgi apspraudītajiem palagiem.

Stilīga, jauneklīga frizūra ar trīs izcirptām svītrām vienā sānā, kas krasi kontrastē ar iekritušajiem vaigiem un acīm, kuras ik pa brīdim aizpeld nebūtībā un viņš kā dažas nedēļas vecs kucēns apjucis skatās uz svešiniekiem, kas sapulcējušies ap viņa gultu. Šodien viņam ir liela diena.

CopyLinkedIn Draugiem X