Ekrāns ir ceļš uz piederības sajūtu, ziņām, skolas darbu un kultūru. Tā vietā, lai ierobežotu piekļuvi tālrunim, mums vajadzētu jautāt, kas notiek ekrānā, kuru bērns vēro. Tas šķiet svarīgāk, nekā aizliegt to skatīties un no tā lasīt. Taču diskusijas par bērnu ekrāna laika ierobežošanu turpinās.
Raksts no TVNET+ arhīva. Sākotnēji publicēts 2024. gada septembrī
1947.gada pavasarī Ohaio štata universitātē tika izveidota pētnieku grupa, kas sāka sistemātiski apspriest masmediju uztveres problēmas. Vecāki toreiz bija noraizējušies radio dēļ. Vēloties noskaidrot, vai radioviļņu uztvere nav kaitīga bērna organismam. Tika piesaistīti psiholoģijas eksperti un diskutēts par radio programmu kaitīgumu un bīstamību. Tobrīd pastāvēja pārliecība, ka “visa veida viļņi” ir slikta lieta. Tāpēc risinājās diskusijas par šo tēmu ar mērķi – panākt radio aizliegumu noteiktās valsts teritorijās.
/nginx/o/2018/08/13/11192861t1h743d.jpg)