Viņdien aizgāju uz biroju. It kā sākumā viss normāli, diezgan parasta diena. Apsēdos, ieslēdzu datoru un gaisa kondicionieri, uzliku smagu fona mūziku. Tajā mirklī pat nenojautu, kādu pazemojumu man nāksies piedzīvot. Varētu pat teikt – tik pazemots un netīrs iepriekš vēl nebiju juties nekad. “Kas atgadījās, Tom?” jūs satraukti vaicāsiet. Man bija PAŠAM jāaiziet pēc kafijas! Pretīgi!

Jā, tieši tā. Man bija jāpieceļas kājās, jāiziet cauri pilnīgi visam birojam, jo virtuve ir pašā pretējākajā galā. Tad man bija pašam jāpaņem krūzīte, jānoliek tā uz kafijas aparāta un jānospiež poga “melna kafija”. Bet pēc tam poga jāspiež atkārtoti, vienīgi šajā reizē “espresso”, jo man patīk normāla stipruma kafija.

Tad, it kā ar šo pazemojumu vēl nebūtu gana, man nācās mērot to pašu garo ceļu cauri visam birojam atpakaļ. Pašam nesot rokā krūzi ar kafiju. Kopā stabili kādas četras, ja ne pat visas piecas minūtes. Un viss šis pazemojums pusstundu vēlāk jāatkārto vēlreiz, lai tiktu pie vēl vienas kafijas.

Reāli desmit minūtes dienā (ja neizlemju dzert vēl vairāk kafijas) es pavadu, lieki staigājot apkārt. Ja apmeklētu biroju katru dienu, tā būtu principā stunda nedēļā, jo var gadīties aizkavēties, ja virtuvē jau priekšā kāds cits kolēģis, kurš saskaras ar šo dzīves netaisnību. Tās ir četras stundas mēnesī un 48 stundas gadā. Tātad gada laikā darba devējs man apmaksā veselas divas diennaktis jeb sešas astoņu stundu darbadienas par to, ka es eju pēc kafijas.

Domāju, ka piekritīsiet – tas gluži vienkārši nav normāli. Pirmkārt jau tas, kādu morālu pazemojumu tas rada man, bet otrkārt – darba devējam tā ir burtiski zemē nomesta nauda. Mūsu izmēra kolektīvā, paņemot šīs sešas izniekotās darbadienas gadā un pareizinot tās ar kafijas dzērēju skaitu, ir pilnīgi nepārprotami skaidrs, ka uzņēmums principā algo darbinieku, kurš visu cauru gadu tikai un vienīgi staigā apkārt ar krūzīti.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X