/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
Par izstāšanos no partijas “Progresīvie” šonedēļ paziņoja Rīgas domniece Zane Pūpola, jo viņas ieraksts sociālajos tīklos, kurā Izraēla salīdzināta ar Krieviju, lika sarosīties ne vien tradicionālajam “Progresīvo” kritiķu flangam no Nacionālās apvienības atbalstītāju vidus, bet arī Pūpolas pašas partijas biedriem, piemēram, “Progresīvo” Saeimas frakcijas vadītājs Andris Šuvajevs paziņoja, ka partija kategoriski norobežojas no šādas nostājas, kā arī no apgalvojuma, ka Izraēla esot teroristiska valsts.
Reaģējot uz Šuvajeva repliku, Pūpola viņu nosauca par “genocīda grūpiju”, bet drīz viena ar jaunu ierakstu sociālajā tīklā “X” klajā nāca “Progresīvo” aktīviste Selma Levrence, paziņojot, ka arvien biežāk partijā pieņemtie lēmumi esot pretrunā viņas sirdsapziņai, tādēļ viņa ir nolēmusi darbu partijā apturēt. Kaut arī detalizētāk šo lēmumu viņa nevēlējās komentēt, no Levrences rakstītā bija noprotams, ka zināma loma tajā varētu būt arī nesenajai vārdu apmaiņai starp partijas biedriem Zani Pūpolu un Andri Šuvajevu.
Komentējot šos strīdus un atbildot uz jautājumu, vai tas, ko mēs redzam, nevar iezīmēt dziļāku šķelšanos “Progresīvo” rindās, politoloģe un Rīgas Stradiņa universitātes lektore Lelde Metla-Rozentāle tiešsaistes žurnālam TVNET+ sacīja, ka pastāv kaut kādas ilūzijas par politiku, kas, iespējams, nesaskan ar realitāti, kad partija kļūst vienu no varas partijām, jo politika balstās uz kompromisiem, un, ja tu neesi simtprocentīgs vēlēšanu uzvarētājs, bet gan tikai viens no koalīcijas partneriem, tev ir jābūt gatavam pieņemt kaut kādus kompromisus. Partijām, kas atrodas opozīcijā, vai vispār ārpus parlamenta ir citi spēles noteikumi un iespēja paust tikai savus uzskatus.