“Dzīve mani šaustīja un sita, bet es nepadevos.” Ilvas stāsts par nabadzību, vardarbību un absolūtu laimi

Dzīvojusi malkas šķūnītī, sista ar krāsns kruķi, cietusi badu un vardarbību, apkrāpta un pievilta – Ilva ir izcietusi vislielākās šausmas, ko vien dzīve viņai varēja piedāvāt, taču nesalūza. Viņa, sakodusi zobus, pašaizliedzīgi cīnījās, jo zināja, ka dzīve var būt citādāka, tikai nedrīkst padoties. Rezultātā Ilvas pazemīgā pacietība atmaksājās – tagad viņas acis burtiski mirdz aiz laimes, jo kā gan citādi, ja dzīves lielākie sapņi ir piepildījušies. Ilva nekautrējas par piedzīvoto un savu dzīvesstāstu stāsta droši un bez kauna. Piedzīvotais viņu padarījis stipru un devis iespēju kļūt par to, kas viņa šobrīd ir. “Visvairāk man nepatīk žēloties. Tā ir tikai mana pieredze, mans liktenis. Vispār mans mīļākais teiciens nāk no “Kaķīša dzirnavām” – kāpēc vairot bēdas, lai vairojas prieks."