/nginx/o/2024/10/04/16396872t1h1035.jpg)
Attieksme pret mēnešreizēm vēsturiski ir bijusi ļoti atšķirīga. Daudzās valstīs šis dabiskais process ir aizspriedumu, stereotipu un pat baiļu ieskauts, kamēr citu kultūru pieredzē ir pozitīvi piemēri, ka menstruācijas kā dabisks sievietes dzīves ritms var tikt uztvertas ar cieņu un sapratni. Šajā rakstā kopā ar Libresse aplūkosim dažādu kultūru un valstu attieksmi pret mēnešreizēm, lai saprastu, ko varam mācīties no citiem.
Jau senajās civilizācijās mēnešreizes bieži tika apvītas mistiskām interpretācijām. Piemēram, Senajā Ēģiptē mēnešreižu asinis tika uzskatītas par īpaši spēcīgu un maģisku šķidrumu. Tās tika izmantotas dažādos rituālos, un senie ēģiptieši uzskatīja, ka tām piemīt dziedinošas īpašības.
Mūsu senču sievietes mēnešreizēm jeb mēneša ziediem – kā tas ir pieminēts latviešu dainās un folklorā – pievērsa lielu uzmanību.
Mēnešreižu asinīm un ūdenim senie latvieši piedēvēja maģiskas īpašības – ja ūdeni lēja uz ābeles saknēm, tad meitene būs skaista, ja lēja pāri zirga mugurai, meitene būs vesela un stipra, ja apiņos – puiši tīsies ap meiteni kā apiņi.
Tāpat senči uzskatīja, ka brīdis, kad sievietēm beidzas mēnešreizes, nav mazsvarīgāks, jo tad sieviete tiek iecelta īpašā kategorijā un viņai ir lielākas iespējas kļūt par dziednieci vai zintnieci.
Taču vēsturiski ne visur menstruācijas tika uztvertas pozitīvi. Daudzviet sievietes, kurām bija mēnešreizes, tika izslēgtas no sabiedriskām aktivitātēm, jo tika uzskatītas par "nešķīstām".
Senās Grieķijas domātājs Aristotelis teicis, ka sieviete mēnešreizēs sabojā visu – vīns sarūgst, zirņi nedīgst un pat ieroči kļūst neasi.
Un arī šodien vēl joprojām pasaulē ir daudz primitīvu tautu, kas uzskata, ka mēnešreižu laikā sieviete daudz ko var sabojāt.
Austrālijas aborigēnu ciltīs menstruācijas tika uzskatītas par spēcīgu garīgu pieredzi. Mēnešreizes bija saistītas ar sievietes spēju radīt dzīvību, un tādēļ viņu ieskatā tās atspoguļoja sievietes dziļo saikni ar dabu.
Atsevišķās aborigēnu ciltīs sievietes tika īpaši godātas par spēju ik mēnesi izdzīvot šo dabas ciklu, un menstruācijas tika uzskatītas par nozīmīgu pieturpunktu sievietes pieaugšanā.
Turklāt aborigēni menstruācijas neuztvēra par vājuma, bet gan par spēka pazīmi. Dažās aborigēnu kultūrās sievietes, kurām bija mēnešreizes, piedalījās īpašos rituālos, lai nodrošinātu cilts labklājību un auglību.
Indijā vēsturiski attieksme pret mēnešreizēm bijusi visai pretrunīga – to ietekmējušas gan reliģiskās, gan kultūras normas. Daudzās kopienās mēnešreizes tika uztvertas kā nešķīstas un sievietes menstruāciju laikā bieži vien bija pakļautas ierobežojumiem.
Dažos Indijas reģionos sievietēm šajā laikā nebija atļauts veikt mājas darbus, gatavot ēdienu, pieskarties noteiktiem priekšmetiem, uzskatot, ka tas varētu piesaistīt nelaimi vai slimības, vai apmeklēt tempļus.
Tas daļēji izriet no hinduistu reliģiskās pārliecības, ka menstruācijas simbolizē attīrīšanos, bet vienlaikus tās arī tiek asociētas ar nešķīstību.
Dažās Indijas kopienās pastāvēja prakse mēnešreižu laikā izmitināt sievietes īpašās būdās ārpus mājas. Tomēr Indijā vēsturiski līdztekus ir pastāvējuši arī pozitīvi piemēri – atsevišķos reģionos mēnešreizes tika uzskatītas par svētību sievietes auglībai un sievietes ķermenis tika godāts kā dzīvības devējs.
Tā, piemēram, ik gadu Asamas štata Kamakjas (Kamakhya) templī tiek svinēti Ambubači (Ambubachi) svētki. Šie svētki ir veltīti dievietei Kamakjai, kas tiek uzskatīta par auglības un sievišķās enerģijas iemiesojumu. Svētku centrālais notikums ir dievietes "menstruācijas", kas simbolizē zemes auglību un dabas ciklus. Šajā laikā templis tiek uz laiku slēgts, jo arī dieviete – līdzīgi kā parastās sievietes – menstruāciju laikā tiek uzskatīta par nešķīstu. Pēc trim dienām templis tiek attīrīts un tiek rīkota liela svētku ceremonija, kas atzīmē auglības atjaunošanos un dievietes spēka atgriešanos. Šie svētki piesaista tūkstošiem cilvēku, kuri godina ikvienas sievietes dabisko ciklu kā daļu no garīguma un dzīves.
Mūsdienās Indijā pastiprinās centieni izglītot sabiedrību par sievietes veselības jautājumiem un lauzt stigmatizējošos uzskatus, nodrošinot labāku piekļuvi higiēnas precēm.
Sintoismā, kas ir viena no Japānas galvenajām reliģijām, menstruācijas bieži tika saistītas ar nešķīstību – tas nozīmēja, ka sievietēm menstruāciju laikā bija aizliegts piedalīties noteiktos rituālos vai apmeklēt svētvietas, lai nepiesārņotu svēto vietu tīrību. Menstruācijas bija saistītas arī ar noteiktiem māņticības aspektiem – valdīja uzskats, ka menstruāciju asinis spēj aizsargāt pret ļauniem gariem.
Savukārt samuraji – gluži pretēji – uzskatīja, ka sievietes mēnešreizes simbolizē auglību, spēku un izturību, padarot sievieti par cienījamu un cīņā bīstamu pretinieku.
Viņu uztverē mēnešreizes nebija šķērslis sieviešu dalībai sabiedriskajā dzīvē un pat karā. Karotājas lielākoties piederēja pie Japānas aristokrātijas un bija labi apmācītas cīņai ar šķēpu, jo zobens tika uzskatīts par vīriešu cīņas ieroci. Daudzas no viņām piedalījās kaujās plecu pie pleca kopā ar vīriešiem, un viņas pieskaitīja pie "bushi" (samuraju) kārtas. Bugeišu uzdevums bija aizsargāt māju, ģimeni un godu kara laikā.
Interesanti, ka daudzas japāņu sievietes nēsāja speciāli darinātus kimono, kas ļāva viņām justies ērti mēnešreižu laikā. Edo periodā (1603–1868) Japānā sievietes kā higiēnas līdzekļus bieži izmantoja papīra un auduma kombināciju.
Mūsdienu Japānā attieksme pret menstruācijām joprojām ir jutīga tēma. Piemēram, līdz nesenam laikam japāņu uzņēmumi varēja pieprasīt darbiniecēm strādāt bez menstruāciju atvaļinājuma, neskatoties uz to, ka valsts likumi paredzēja iespēju sievietēm saņemt atvaļinājumu sāpīgu mēnešreižu laikā.
Nepālā daudzi cilvēki vēsturiski seko senai tradīcijai, ko dēvē par "chhaupadi".
Šī prakse paredz, ka, līdzīgi kā atsevišķās Indijas kopienās, sievietes, kurām ir mēnešreizes, tiek izolētas no mājas un vienatnē dzīvo no sabiedrības nošķirtās būdās, lai "neaptraipītu" savu ģimeni un apkārtējos.
Šāda izolācija var ilgt vairākas dienas, un sievietes šajā laikā nereti tiek atstātas pat bez piekļuves pamatērtībām.
Tomēr pēdējos gados Nepālas valdība un vietējās kopienas ir sākušas izskaust šo praksi, jo tā ir bīstama sieviešu veselībai un dzīvībai – tūkstošiem sieviešu ik gadu cieš no šīs tradīcijas, kas ir izraisījusi pat vairākus nāves gadījumus. Neskatoties uz progresu, attālākos Nepālas reģionos joprojām tiek praktizēts nežēlīgais "chhaupadi" rituāls.
Rietumu sabiedrībā, tostarp Latvijā, īpaši pēdējos gados, ir vērojamas pozitīvas izmaiņas attieksmē pret mēnešreižu stigmas mazināšanu. Lai gan šī joprojām ir delikāta tēma un bieži saistīta ar kauna sajūtu un nedrošību, arvien vairāk valstu un organizāciju sāk runāt par to atklāti, izglītojot sabiedrību un cenšoties nojaukt tabu.
Viena no izteiktām pārmaiņām ir "menstruāciju nabadzības" problēmas aktualizēšana. Šī problēma skar miljoniem sieviešu, kurām mēnešreižu laikā nav pieejami higiēnas līdzekļi vai piemērota vieta to nomaiņai.
Skotija 2020. gadā kļuva par pirmo valsti pasaulē, kas pieņēma likumu, kas paredz, ka visiem iedzīvotājiem jānodrošina bezmaksas menstruālās higiēnas līdzekļi.
Kaut arī menstruācijas ir īpaša pieredze, kas apvieno sievietes visā pasaulē, attieksme pret šo dabisko procesu ir ļoti atšķirīga. Kā redzams, ir kultūras, kas menstruācijas uzskata par nozīmīgu ciklu, ko vajag cienīt, savukārt citas gadu simtiem turpina kultivēt mītus un aizspriedumus.
No citu kultūru piemēriem varam mācīties vairākas vērtīgas lietas:
Cieņu un normalizāciju – daudzās kultūrās menstruācijas tiek uztvertas kā dabisks dzīves process, un mums vajadzētu tiekties, lai mūsdienu sabiedrībā tas tiek pieņemts ar cieņu, bez kauna sajūtas vai aizspriedumiem.
Izglītības nozīmi – plašāka sabiedrības izglītošana ir būtiska, lai attieksme pret mēnešreizēm kļūtu cilvēcīgāka un pieņemošāka.
Atbalstu – vērtīgs ir Rietumu sabiedrības piemērs ar centieniem izskaust "menstruālo nabadzību", parādot, ka sabiedrībai ir atbildība nodrošināt visām sievietēm pieeju higiēnas līdzekļiem.
Raksts tapis sadarbībā ar Libresse.
/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)