“Es netiecos kļūt par varoni vai svēto. Es vēlos būt tikai cilvēks,” savā grāmatā “Mēris” rakstījis izcilais autors Albērs Kamī. Kāds varētu jautāt: kā pirms 70 gadiem izdots romāns ir saistīts ar ceļojumu Vjetnamā? Manā gandrīz trīs nedēļu garajā piedzīvojumā šī grāmata kļuvusi par vienu no atslēgas punktiem, kas paša prātā vienmēr būs cieši saistīta ar pieredzēto šajā Dienvidaustrumāzijas valstī. Pavisam netīšā sazobē prātā saslēdzās dažādas grāmatā atrastās atziņas ar redzēto un sajusto šajā valstī.

Par to, kā attapos vienā no Vjetnamas skaistākajām, taču nabadzīgākajām vietām – Sapas reģionā –, zināt jau no iepriekšējā sērijas raksta.

Dažas dienas pavadām, pētot šeit vietējo apkārtni. Iepazīstot gan dabu, gan cilvēkus. Pagūstam arī apmeklēt vietējo šamani, kura ar pāris stundu garu rituālu dod mums spēku un enerģiju. No malas ir interesanti noraudzīties uz ikdienu šajā vietā. Cik maz cilvēkiem vajag, lai tie būtu laimīgi.

Mama Susu nepārstāj smaidīt un ar aizrautību stāstīt par dažādām ikdienas dzīves detaļām ciemā. Ar uzmanību klausāmies par rīsu audzēšanas tradīcijām un par dzīves plūdumu vispār. Vienlaikus baudām neaizmirstamus skatus un klīstam cauri rīsu terasēm. Šai vietai tik tiešām ir daudz ko piedāvāt. To redzam visapkārt. Taču mūsu galamērķis ir daudz ambiciozāks – mums jādodas pretī Indoķīnas augstākajai virsotnei Fansipānam. 3143 metri virs jūras līmeņa pieredzējušiem alpīnistiem noteikti neizklausās nekas iespaidīgs, taču man tas nozīmē ne tikai fizisku, bet arī mentālu izaicinājumu pārvarēt sevi un kāpt pāri savām bailēm no augstuma. 

 

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X