No muižkunga dāvanas par ģimenes rezidenci. Vaivodu ģimene Kuldīgā realizē savu sapni (3)

Šis varētu būt stāsts par mīlestību, kas pārkāpj novadu robežas, latgalietim noprecot caurcaurēm kurzemnieci. Šis varētu arī būt stāsts par to, ka dejot ir laime un dzīvē katrai nejaušībai ir nozīme. Tikpat labi šis varētu būt arī stāsts par ceļojumiem apkārt pasaulei. Taču šoreiz stāsts būs par jaunu ģimeni Gerdu un Jurģi Vaivodiem, kuri uzdrīkstējās, riskēja un pāris gadu laikā piepildīja savu sapni par ģimenes māju.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

A post shared by Gerda Vaivode (@gerda_vaivode)

“Pateicīga, ka dažreiz dzīve pati sagriež stūri par 180 grādiem un aizved tevi tur, kur tavs plānotais maršruts nepavisam nebūtu vedis. Pateicīga tev, dēliņ, ka izvēlējies mūs par saviem vecākiem tieši tajā brīdī, kad vajadzēja lielas drosmes mainīt pasauli (īstenībā tai drosmei vajadzēja zirga spērienu pa pakaļu). Ja ne tevis, mēs tagad noteikti nesauktu Kuldīgu par savām mājām. Un ak, kā mums te patīk! Un ak, cik te labi! Un ak, cik te jauki cilvēki! Un ak, cik mums ir skaista māja! Pateicībā!” tā Gerda raksta savā “Instagram” kontā jaunākā dēla Jāņa dzimšanas dienā, kas ir arī pirmie svētki ģimenes mājā.

Laiks no mājas iegādes līdz pirmajai pārnakšņošanai bija divi gadi. Daudz vai maz? Abi saimnieki atsmej, ka tas atkarīgs, kā uz to paskatās. “Man vīrs ir ar būvnieka izglītību, tīri teorētiski varējām visu remontēt un atjaunot paši, bet tad, visticamāk, mājā varētu dzīvot pēc kādiem sešiem gadiem. Mēs apzinājāmies, ka arī ar meistaru palīdzību paies kāds laiks. Ja jautājat, kas procesu bremzēja, tad tā bija meistaru nepastāvība. Darbu izdarīja labi, bet nekad nevarējām zināt, kad viens vai otrs meistars atnāks.”

Mazā Jāņa lielais plāns

To, ka sava māja būtu jauki, tīri teorētiski Jurģis ar Gerdu apsprieda, bet tas vairāk palika sapņu un idejas līmenī. Abi vairākus gadus dejoja TDA “Līgo”, bet sadejojās krietni vēlāk.

“Sanāca tā, ka mēs abi dažādu apstākļu sakritības rezultātā bijām palikuši uz koferiem un abi nesaistīti, bet vienā adresē, lūdzām: “Vai varu pie tevis uz brītiņu padzīvot?”

Jurģis prasīja savam brālim, es labākajai draudzenei. Vēlāk jau bijām vedēji viņu kāzās, vēl vēlāk viņi jau dejoja mūsējās,” atceras Gerda.

Pēc lepnām un vērienīgām kāzām Latgalē, jo, “ja kāds ir latgalietis, tad nesvinēt kāzas Latgalē nav variants”, Vaivodi uzzināja, ka pirmdzimtā vietā viņi dabūs veselus divus. Tieši pandēmijas gadā, neilgi pēc mājsēdes izsludināšanas Vaivodu ģimenē piedzima Indriķis un Dora. “Bērnu pirmos mēnešus, faktiski visu vasaru, nodzīvojām Latgalē, Rožupē un kalām plānus, ka varbūt jāpārceļas šurp,” atceras Vaivodi. Laiku Rīgā, divistabu dzīvoklī ar dvīņiem Gerda atminas kā diezgan lielu izdzīvošanas laiku. “Vīrs aizgāja uz darbu, es paliku viena un jau sāku skaitīt laiku, kad viņš būs atpakaļ. Katra ārā iziešana bija kā izaicinājums.”

Varētu domāt, ka cilvēki, kuriem ir dvīņi, ir savu bērnu normu izpildījuši un neko tādu atkārtot neplāno. Līdzīgās domās bija arī Gerda ar Jurģi. Taču mazajam Jānītim bija citi plāni! “Tuk-tuk, vecāki, pārsteigums!” Bija skaidrs, ka dzīvot kā līdz šim vairs nevarēs.

“Dzīvojot Rīgā, mēs bijām tālu no savām ģimenēm un atbalsta komandas, tāpēc pieņēmām lēmumu, ka meklēsim māju Kuldīgā,” atceras Gerda. Par labu Kurzemei pamudināja nosliekties attālums no Rīgas.

Gerda gan atzīst, ka baidījusies, ko teiks vīra vecāki, jo pārcelšanās uz Kuldīgu nozīmē, ka mazbērni būs krietni tālāk nekā tagad.

Bažas izrādījās veltas. Vecāki jaunās ģimenes centienus atbalstījuši un tagad brauc ciemos uz vairākām dienām. “Vīra vecākiem tas ir vesels ceļojums un mini atvaļinājums, jo, ja jau tik tālu jābrauc, tad arī vairākas dienas jāpaliek.”

“Jā, ar vecākiem mums paveicies,” apstiprina Jurģis. “Ja ne viņi, tad mēs diez vai varētu paņemt kredītu, bet, pārdodot Rīgas dzīvokli un ar vecāku atbalstu, mēs to varējām realizēt.”

Māja bez sludinājuma jeb dejas spēks

Gribu zināt, kāds tad ir mājas satikšanas un izvēles stāsts! Cik liels kastings bija jāiziet Kuldīgas mājām, lai šī kļūtu par Vaivodu ģimenes rezidenci?

Gerda stāsta, ka nopirkt māju Kuldīgā nav tik vienkārši, kā varētu šķist.

“Līdzīgi kā Vidzemē Cēsis, tā Kurzemē Kuldīga ir ļoti iekārojama vieta. Par sludinājumiem mēs varējām aizmirst. Laikam bija tikai viens sludinājums, bet tas pats žēlīgs un neiekārojams.

Taču man paveicies, ka mamma ir deju kolektīvu vadītāja un pie viņas vairāk vai mazāk dejojuši visi vietējie.” Ar tādu datu bāzi kā Gerdas mammai uzreiz jau varēja kaut ko iesākt. Mamma palaida ziņu, ka tiek meklēta māja, un piedāvājumi uzradās.

“Laikam jau māju izvēlējās dvīņi. Var ticēt, var neticēt: bijām apskatīt vienu māju, bet Indriķis negāja iekšā, sāka raudāt, rāvās prom. Vēlāk uzzinājām, ka tajā mājā briesmu lietas notikušas. Es vīram teicu, ka tagad tik ar bērniem jābrauc mājas pētīt. Šajā mājā bērni uzvedās tā, it kā visu jau zinātu, izskraidīja pa tolaik aizaugušo dārzu un beigās vēl ņēma un aizmiga svešā vietā. Atbilde bija jādod ātri, jo deviņi citi gribētāji stāvēja rindā. Ar saimnieci mums izveidojās labs kontakts. Nezinu, vai nostrādāja dvīņi, mans lielais vēders ar Jānīti vai mūsu sajūsma un degsme par šo māju, bet saimniece izvēlējās mūs.”

Kredīts paņemts, māja nopirkta, bet dzīvot tur nevarēja. Vaivodiem bija jāatrod dzīvoklis, kur uzturēties remonta laikā. Dabūt brīvu dzīvokli Kuldīgā izrādījās vēl sarežģītāk nekā māju, taču pēc vairāk nekā 1500 cilvēkiem, kuri dalījās ar Vaivodu palīgā saucienu sociālos tīklos, pagaidu mājvieta tika atrasta.

Muižkunga dāvana ar “Pinterest” idejām

Protams, ar mājas remontu ir gluži kā ar Rīgu, kas nekad nebūs gatava. Pašlaik ģimene vēl daļēji dzīvo uz kastēm. Bērniem ir matrači, ne gultiņas, garderobes telpa gaida skapjus un plauktus. “Mums uzteica dzīvokli, jo saimniecei pašai to vajadzēja, tas mums bija kā paskubinājums, jo pārvācāmies pie manas mammas un burtiski dzīvojām uz kastēm. Brīdī, kad ievilka ūdeni un pieslēdza plīti, mēs neko vairs negaidījām.”

Pirmā nakts ģimenes mājā bija Pēterdienā. “Izgājām dārzā, tur dega lampiņas, un jutāmies laimīgi.”

Tāda ģimene ir joprojām, un viņi, netipiski latviešiem, nebaidās to pateikt skaļi.

“Mēs dzīvojam paradīzē. Mums ir tik forši, ka negribas no mājas laukā iet. Mēs jau veiksmīgi esam aizmirsuši, ko nozīmē saģērbt visus bērnus un iet uz laukumiņu. Bērni saģērbjas, atver durvis un ir dabā!” Vaivodiem pieder plašs dārzs pie mājas, ko viņi atkarojuši pāris gadu laikā, izcērtot, iztīrot, atrodot aku un senas ābeles ar gardiem āboliem.

“Dārza tīrīšana un sakopšana bija mani un Jurģa randiņi. Tagad te ir bērnu mīļākais rotaļlaukums. Smilšu kastes mums nav, bet ir no remontiem palikusi grants čupa. Ir plašums, kur izskrieties, ābeles, kur mēģināt uzkāpt.”

Taču neba dārzs vien ir bērnu paradīze, Gerda ar Jurģi nebeidz vien uzskaitīt visus labumus, kas ir, dzīvojot Kuldīgā. Bērnudārzs aiz sētas – “dažreiz dvīņi pamāj un uzsauc, lai vēl nenākam pakaļ”, bezmaksas pulciņi un liela to izvēle, viss sasniedzams kājām vai velo – “mēs auto iedarbinām tikai tad, ja jābrauc tālāki gabali, piemēram, uz Rīgu”

Un uz Rīgu, vismaz Jurģim, sanāk aizbraukt regulāri. Viņš ir viens no “Aerodium” komandas, kas nozīmē arī biežus komandējumus. “Jāsaka paldies pandēmijai, tā mums iemācīja strādāt attālināti, tādēļ arī ir iespējama dzīve Kuldīgā,” tā Jurģis. Gerda pirms pandēmijas un bērniem strādāja radošā aģentūrā “iKods”.

“Pašlaik šo esmu nolikusi uz pauzes. Sapratu, ka bērnu faktors un attālums īsti neļaus atgriezties tur uz pilnu slodzi. Tagad man pašai jāsaprot, kas ir tas, ko es gribu un varu darīt.”

Runājot ar abiem, top skaidrs, ka Vaivodiem vajag tikai izdomāt, ko, pārējais ir darīšanas jautājums. Izdomāja māju un ķērās klāt! Izdomāja melnu jumtu un melnus koka rāmjus, un – darīts.

“Patiesībā to ideju nošpikoju Pinterest,” atklāj Gerda. Viņi iedvesmojas gan internetvietnē, gan pārlapojot žurnālu “Lauku Māja” – tur raksta par līdzīgiem cilvēkiem kā mēs. Vaivodi ciena mājas vēsturi, bet droši eksperimentē ar jaunajām tehnoloģijām. Viņiem izdodas apvienot seno ar jauno.

Mājas vēsturei un saimniekiem Jurģis izsekojis līdz pat mājas celšanai. Tā tapusi 1910.gadā un bijusi dāvana kādai muižas kalponei. “Patiesībā ne dāvana, bet alimenti, jo kalpone bijusi stāvoklī no muižkunga.” Sagādāt piesmietajai meitai vīru, zemi un māju ­­­– tāda bija tālaika muižkungu stratēģija.

Nebaidīties un uzdrīkstēties

Vēlāk saimnieki mainījušies bieži. Jurģis stāsta, ka interesanti ir Zemesgrāmatā izsekot pirkšanas summām. “Mums tās liekas smieklīgi mazas.” Neskatoties uz to, ka māja skaitījusies izvākta no liekā, tur vienalga bija pamatīgs kultūrslānis. Bēniņos, kur tagad ir ģimenes guļamistabas un darbistabas, varēja atrast dažādu gadu liecības.

“Daudz atbrauca un paņēma muzejs, daļu vietējā teātra trupa, arī mēs paturējām dažus priekšmetus – atjaunojām skapi, pieglabājām Kuzņecova piena kanniņu,”

saka Gerda. Skatoties uz "pirms" un "pēc" bildēm, Vaivodi patiesi var justies kā pērļu zvejnieki, jo viņiem izdevies Kuldīgai parādīt skaisto ķieģeļu māju, kas agrāk bija noslēpta aiz liela koka, kura saknes jau bija sākušas bojāt pamatus. Viņi ir iedevuši senajai ēkai jaunu spozmi. Vaivodu ģimenes māja ir vecākā visā ielā un, jāatzīst, arī šarmantākā un glītākā. Māja ir kā cienījama kundzīte, kura uzlikusi gan mantotās pērles, gan uzvilkusi mazmeitas modīgās botas, aizgājusi pie friziera, nolakojusi nagus un gatava nodzīvot vēl simts gadus pilnasinīgi un ar garšu.

Jurģis atklāj, ka jau sākumā nolēmuši, ka netieksies uz 90 grādu leņķiem, bet centīsies saglabāt seno. Notīrītas sijas, ķieģeļu siena savienojumā ar modernu santehniku. Lieli logi un terase. Par terasi Vaivodiem ir atsevišķs stāsts. Tā tikusi apsolīta Gerdai uz pastarīša divu gadu jubileju. Vēl diennakti pirms sabrauca viesi, terase neesot bijusi. Taču mazo gaviļnieku visi urravojuši jau uz terases. Savukārt galda vietā izmantotas vecās durvis. “Ja vīrs apsola, tad vīrs izdara,” lepojas Gerda.

Gerdai un Jurģim droši varētu piešķirt iedvesmotāju titulu un laimīgo cilvēku ordeni. Viņi varētu tirgot savu apņēmību un dzīvesprieku, kā arī ticību sev, ģimenei un paveicamām lietām.

“Galvenais ir nenobīties un neskatīties atpakaļ,” atzīst Jurģis. “Nevajag baidīties, piemēram, ņemt kredītu, jo, ja tu maksā īri svešam, tu jau palīdzi piepildīties viņa sapnim, tad jau labāk ieguldīt savā sapnī. Brīdī, kad pieņemts lēmums, vienkārši jāturpina darīt. Izrēķināt ieguldīto naudu un laiku var tikai teorētiski. Jā, var uzrakstīt uz papīra, bet realitātē viss būs pilnīgi savādāk! Ir jābūt gataviem pielāgoties un pieņemt to, ka viss mainās.”

Abi laulātie atzīst, ka nevajag gaidīt nedz labākus laikus, nedz lielāku algu vai zemākas cenas. “Īstais brīdis un labākā cena bija vakar,”

smej saimnieks, pastāstot, ka nekad visu nevarēs paredzēt, nedz pandēmiju, ne karu, kas viņu ģimenes sapņa piepildīšanu sadārdzināja.

“Nevajag baidīties un pārmest sev,” papildina Gerda. “Jāiet uz to lielo mērķi – savu māju, un par vienu vai otru aizķeršanos, nepareizu grīdas dēli vai pazudušu meistaru nevajag tērēt savus spēkus pārdzīvojot. Beigās viss būs labi! Māju vajag, kamēr bērni ir mazi, viņi izaugs, viņiem būs savas dzīves, protams, ceram – viņi gribēs  pie mums ciemoties. Pašlaik māja veido viņu bērnības atmiņas, un tās būs bezgala skaistas, piepildītas un laimīgas. Tās ir katru grūtību vērtas. Viņiem vajag dabu, viņiem vajag katram savu ķerru, lai palīdzētu dārza darbos. Es esmu laimīga, to redzot.” Gerda atzīstas, ka baidījusies no pārvākšanās uz mazpilsētu, jo bija pierasts pie Rīgas un tās iespējām. Taču Kuldīgā ir vēl labāk! “Gribu iedrošināt visus, kuri ir pārdomās pārcelties no Rīgas uz kādu citu Latvijas pilsētu, jo tur būs vieglāk tikt bērnudārzā un skolā, vieglāk aizvest uz tiem, tur būs pulciņu daudzveidība. Ja uztraukums ir par konkrētām precēm, kas varētu nebūt ārpus Rīgas, tad ir taču internets, kur visu var pasūtīt. Internetā var arī apmeklēt dažādus kursus.”

Raksts tapis sadarbībā ar "Swedbank".