Ar sesto sezonu pie televīzijas skatītājiem atgriezies visu iemīļotais šovs jeb, kā to dēvē veidotāji, sociālais projekts – “Caur ērkšķiem uz...”. Šovā katru gadu piedalās padsmit grūtībās nonākušas sievietes, un tā mērķis it kā ir palīdzēt viņas vest uz pareizā ceļa un tikt ārā no atkarību vējdzirnavām.

Vārdus “it kā” pievienoju tāpēc, ka, vismaz skatoties no malas, nešķiet, ka sociālā projekta veidotāji saprastu, kā uzstādītos mērķus sasniegt un kas šīm sievietēm patiesībā nepieciešams. Protams, arī es šajā lauciņā neesmu eksperts, bet, hei, – es arī neveidoju šādu šovu un nestāstu, ka palīdzu cilvēkiem.

Tātad, vispirms – raidījuma pieteikumā rakstīts šādi te: “Projekta dalībniecēm tiek sniegta iespēja saņemt palīdzīgu roku no dažādiem jomas profesionāļiem jaunas dzīves sākumam, atjaunojot ticību saviem spēkiem un atbalstot cīņā ar vardarbību un atkarībām.” Tāpat – šovs esot sniedzis praktisku atbalstu desmitiem grūtībās nonākušām sievietēm no visas Latvijas vairāku gadu garumā.

Vispirms teikšu tā – protams, šādiem cilvēkiem jācenšas palīdzēt. Īpaši jau tad, ja viņi paši apzinās, ka viņiem ir problēmas, un vēlas tās risināt. Tāpat ir būtiski par šīm problēmām runāt publiski, lai tās netiktu stigmatizētas un paslaucītas zem paklāja. Citādi sabiedrība šos cilvēkus vienkārši norakstītu kā nekam nederīgus. Citiem vārdiem – šādu šovu tiešām vajag. Bet.