Pirms pāris nedēļām Latvija uzzināja par kādu kliedzošu naudas izšķērdēšanu, lai neteiktu – izzagšanu. Zemkopības ministrija (ZM) vienkārši paņēma un izmeta gaisā trīs miljonus. Un patiesībā jau nevis gaisā, bet partijas biedra ģimenes kabatā. Tikmēr mērķtiecīgi gaidīju un vēroju – cik ilgi, nez, šis atgadījums spēs noturēt sabiedrības uzmanību un interesi?
Pēc nedēļas vēl bija kādas nelielas atskaņas, kamēr par šo turpināja ziņot televīzijā un ziņu portālos. Bet pēc divām nedēļām trīs miljoni visiem bija jau absolūti pie pakaļas. Kas bijis, bijis – vecas ziņas. Laiks satraukties par kaut ko būtiskāku. Piemēram, viesmīli Ministru kabinetā vai to, kas atgadījies svaigākajā “Caur ērkšķiem uz...” sērijā.
Bet, atgriežoties pie sen aizmirstā ZM stāsta. Īsi atgādināšu, kas tad īsti atgadījās. Tātad, ministrija izlēma pa visu Latviju izbūvēt elektroauto uzlādes stacijas tikai un vienīgi savas ministrijas darbinieku vajadzībām.
Tobrīd ministrijas rīcībā bija 3 elektroautomobiļi un šāda tīkla izbūve nebija nevienā tās stratēģijā vai plānā. Tāpēc tika izveidots elektroautomobiļu uzlādes staciju tīkls, kas neatbilst ministrijas autoparka esošajām un nākotnes vajadzībām, kā arī tajā tika uzstādītās uzlādes iekārtas, kas neatbilst attiecīgajās vietās pieejamajām tehniskajām iespējām.
Esošajiem trim elektroautomobiļiem tika izveidots uzlādes staciju tīkls ar 52 uzlādes iekārtām, no kurām 42 uzlādes punktos tās izveidotas, izvēloties vajadzībām neatbilstošu tehnisko risinājumu. Un tad pavisam negaidīti – līdz šī gada augustam jaunizveidotajā tīklā uzlādes bija veiktas tikai 15 vietās, kamēr vairāk nekā puse ātrās uzlādes stacijām vienkārši stāvēja un turpina stāvēt neizmantotas.
Protams, stacijas maksājušas ievērojami dārgāk par tirgus cenu un tur vēl daudz citu skaistu detaļu, bet tas pat šoreiz nav tik būtiski.