/nginx/o/2021/12/01/14234168t1hddff.jpg)
Difterijas atgriešanās mūsdienu pasaulē rosinājusi daudzas diskusijas. Piemēram – vai nevakcinētiem bērniem vajadzētu liegt iespēju apmeklēt valsts bērnudārzus un skolas? Vai vecākus, kas atsakās vakcinēt savas atvases, vajadzētu par to kaut kā sodīt? Ja tā – kurai iestādei būtu jāuzņemas par to atbildība? Vienprātības, protams, nevienā no šiem jautājumiem nav.
Piemēram, Latvijas veselības ministrs Hosams Abu Meri neatbalsta ideju liegt nevakcinētajiem iespēju apmeklēt valsts bērnudārzus un skolas. Viņš norāda – bērns nav vainīgs, ka nav vakcinēts, un tā vietā jārunā par stingrāku vecāku atbildību. Šim grūti nepiekrist, jo bērns tik tiešām ne pie kā nav vainīgs.
Tomēr ir kāda būtiska nianse – arī tie bērni, kuru vecāki ir pietiekami apzinīgi, nav vainīgi pie tā, ka nevakcinēto bērnu vecāki ir alternatīvi apdāvināti un abu bērni spiesti pavadīt laiku vienās telpās. Tātad būtībā, cenšoties aizsargāt bērnus, kas nav vainīgi pie tā, ka nav vakcinēti, mēs pakļaujam riskam daudz lielāku daudzumu bērnu, kuri neko sliktu nav nodarījuši. Tā kā šeit vairāk tomēr jautājums par kaut kādu samērīgumu.
Pret ideju par liegumu apmeklēt izglītības iestādes iebilst arī Bērnu aizsardzības centra vadītāja Gunita Kovaļevska. Iepriekš Tiesībsarga birojs pauda skaidrojumu, ka lēmumu par bērna vakcinēšanu tā dēvētajās antivakseru ģimenēs ārsts varētu lūgt pieņemt bāriņtiesām, taču arī par to Kovaļevska nebija sajūsmā.
Jo, redziet, praksē tas neesot tik vienkārši, nepietiek tikai ar faktu, ka bērns nav vakcinēts. Bāriņtiesa par šiem jautājumiem varot lemt tikai gadījumos, kad bērna veselība vai dzīvība tiek apdraudēta, jo arī bāriņtiesu darbinieki nav speciālisti medicīnā.