"Latvijas Titāniks" – kad Daugavā nogrima tvaikonis, līdzi paraujot 147 cilvēkus (1)

Tajā liktenīgajā augusta svētdienā pilsētā valdīja liela rosība. Mežaparkā bija izsludināts “stahanoviešu salidojums”, uz kuru bija uzaicināta liela daļa strādājošās tautas. Tur nokļūt varēja gan ar sabiedrisko transportu, gan īpaši sagatavotām automašīnām, tiesa, daudzi cilvēki uz Mežaparku bija nolēmuši doties ar tvaikoni pa Daugavu un Ķīšezeru.

“Visur tika ziņots, ka pirmajā reisā todien dosies tikko renovētais tvaikonis Majakovskis,” dokumentālo filmu sērijas “Katastrofas Latvijā” kārtējā sērijā “Latvijas Titāniks”, kas skatāma LMT Viedtelevīzijā, stāsta Māra Katvare.

Kuģu piestātne Daugavmalā pie tagadējā Akmens tilta tolaik nebija aprīkota nedz ar pienācīgu nožogojumu, nedz kādiem glābšanas līdzekļiem vai milicijas posteņiem.

Ap vienpadsmitiem no rīta tur jau bija sapulcējies liels skaits cilvēku, un nāca klāt aizvien jauni. Tvaikonis “Majakovskij” nedaudz kavējās, tāpēc pūlis bija ne vien liels, bet arī nepacietīgs. Tvaikonim atgriežoties, tas jau bija pilns ar cilvēkiem – pulks ļeņingradiešu, madonieši, ventspilnieki – kopā sešdesmit cilvēku.

Kad tvaikonis bija pietuvojies piestātnei, tur stāvošie cilvēki negaidīja, kad tas pietauvosies un izkāps tvaikonī esošie pasažieri. Visi kā bez prāta metās kuģītī, lēca uz kapteiņa kajītes jumta un priekšgala, kur pasažieriem atrasties nemaz nebija paredzēts. Kuģa maksimālais pieļaujamais pasažieru skaits bija 150 cilvēki, bet katastrofas brīdī uz tā atradās 421 cilvēks.

Tik lielam svaram neparedzētais tvaikonis iegrimis ūdenī līdz pat iluminatoriem un sācis šūpoties. Saprotot situāciju, cilvēki krituši panikā un centušies lēkt uz krastu vai ūdenī. Kuģis sācis zvalstīties vēl vairāk, līdz piesmēlies ar ūdeni un strauji nogrimis. Daudzi Daugavas dzelmē pazuda, atrodoties kuģī, kamēr citi noslīka, neprazdami peldēt. Bojā gāja arī daudzi peldēt pratēji, jo tie, kuri peldēt neprata, panikā parāva viņus sev līdzi.

Pirmie slīkstošos pamanīja strādnieki, kas darbojās uz tuvumā esošā dzelzceļa tilta, zem kura saskaņā ar prasībām atradās motorlaiva ar glābšanas līdzekļiem. Strādnieki tūliņ metušies uz notikuma vietu un izglābuši daudzus cilvēkus. Palīgā drīz steidzās arī studenti, kas notikuma brīdī ar kravas mašīnu braukuši pāri pontonu tiltam, un izglāba vairākus nelaimē nonākušos. Palīdzēja arī neskaitāmi citi civiliedzīvotāji, līdz 15 minūtes pēc tvaikoņa nogrimšanas notikuma vietā ieradās glābēji.

“Tajā laikā, kad tvaikonis iegrima ūdenī, krastā bija apmēram 400 cilvēki, taču drīz krastmalā un uz pontonu tilta sapulcējās vairāk nekā 10 tūkstoši cilvēku. Uz katastrofas vietu tika izsaukti apmēram 150 cilvēki no milicijas un apmēram 1000 cilvēki no karaspēka apakšvienībām, piemēram, karaskolu kursanti, 3 ugunsdzēsēju mašīnas ar 50 kaujiniekiem. Katastrofas vieta tika aplenkta un nobloķēta. Tika izsauktas arī 12 ātrās palīdzības sanitārās mašīnas ar medicīnas darbiniekiem, 6 kravas automašīnas,” rakstīts laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

Katastrofā kopā bojā gāja 147 cilvēki, no kuriem 48 bija bērni, traģēdijai kļūstot par lielāko nelaimes gadījumu Padomju Latvijas vēsturē. Tā kā pie varas tolaik bija Josifs Staļins, ziņas par nelaimi valsts kontrolētajā presē publicētas netika.

Pēc katastrofas tiesātas tika sešas amatpersonas, kurām tika piespriesti cietumsodi, tomēr pēc Staļina nāves 1953. gadā viņi visi tika amnestēti.

2011. gadā notikuma vietā krastmalā tika atklāta piemiņas plāksnīte bojā gājušajiem.

Raksts tapis sadarbībā ar "LMT Viedtelevīziju".