Rīgas parki ir piesprausti pilni ar atšķirīgas kvalitātes skulpturāliem veidojumiem, kas slavina dažādu tautību un laiku vīriešus, viņu ietekmi, varonību un prasmi ieņemt amatus. Ejot cauri galvaspilsētas apstādījumiem, joprojām ir sajūta, ka apstaigājam kapus. Gandrīz aiz katra krūma viz betona vai metāla tēls.

Viens no tiem sumina veco un nogurušo dramaturgu Jāni Raini pie mākslas augstskolas, otrs – “mēteļa virinātāju” Andreju Upīti pie “Vosa politiskās pils”, bet trešais izskatās pēc metāla ķipara uz atsperes un gatavojas akrobātiskam salto mortale pāri kanālam pie opernama. Citi “guļ uz žiletēm” Elizabetes ielas malā, “jūtas noguruši krūmos” pie kanāla vai pauž cietuma protestu pie Tiesu nama. Pārliecinoši viņi nav. Mākslinieciski ietekmējoši arī nav. Iemesli šādai neveiksmīgajai mūžīgajai ekspozīcijai publiskajā telpā varētu būt vairāki. Iespējams, ka par šiem misēkļiem vajadzētu runāt plašāk, jo gribot negribot tiek tupināta okupāciju laikā iedēstītā maniere uzstādīt pieminekļus centrā pēc politiskās varas pavēles “pareizajiem vīriem”.

Komentāri (3)
CopyLinkedIn Draugiem X