/nginx/o/2024/10/22/16433784t1h542a.png)
/nginx/o/2024/10/22/16433786t1h372f.png)
/nginx/o/2020/05/18/13106998t1hec6f.png)
Vai otra Donalda Trampa prezidentūra patiešām apdraudētu Amerikas demokrātiju? Ietekmīgākie politikas apskatnieki uzskata, ka bijušais prezidents ir pārāk "vājš", pārāk izmisis, lai būtu populārs, vai vienkārši nav pietiekami "gudrs", lai kļūtu par diktatoru. Taču Amerikas vēsturē trūkst reāla precedenta, un citu valstu nesenā pieredze liecina, ka politiska kustība ar autokrātiskām tendencēm otrajā cēlienā kļūst nežēlīgāka un efektīvāka – īpaši, ja pa vidu piedzīvots zaudējums vēlēšanās.
Lūk, kā tas parasti notiek: pirmo reizi amatā esošs līderis vai jauna partija iegūst varu valstī, bet pēc viena pilnvaru termiņa piedzīvo sakāvi vēlēšanās. Šai pieredzei ir radikalizējošs efekts, un partija vai līderis kļūst apņēmības pilns nekad vairs nepiedzīvot zaudējumu. Kad partija pēc pārtraukuma atkal uzvar vēlēšanās, tā cenšas ātri sagraut institūcijas un noteikumus, kas varētu apdraudēt tās palikšanu pie varas.
Pirmais piemērs ir Viktors Orbāns, kura partija "Fidesz" Ungārijā ir bijusi pie varas divas reizes. Pirmajā reizē no 1998. līdz 2002. gadam Orbāns bija tradicionāls konservatīvais ekonomikas jautājumos. Lai gan viņš mazliet pārkāpa demokrātiskās normas, Orbāns nekad neatkāpās no Eiropas "meinstrīma".