/nginx/o/2024/09/04/16334541t1hbe6c.jpg)
“No bezspēka un neticības sev līdz sajūtai, ka esmu kalna augšgalā un visu varu.” Varētu šķist, ka tik kardināli atšķirīgas izjūtas nevar mājot vienā cilvēkā, tomēr izrādās, ka var. Bipolārie traucējumi Ronalda dzīvi faktiski ir sadalījuši divās daļās – depresijā un mānijā jeb bezspēcības un absolūta tukšuma brīžos, kad plakstiņi kļūst smagāki par debesjumu, un brīžos, kad jūra ir līdz ceļiem. “Šie traucējumi ir vadījuši manu dzīvi vairāk nekā desmit gadus, līdz sapratu, ka tā vairs nevaru.”
Oficiāli to, ka Ronaldam ir bipolārie traucējumi, viņš uzzināja tikai 2023. gada novembrī, kad kamols jau bija savēlies tik liels, ka vairs nevarēja ilgāk ciest. Taču cieta viņš ilgi. Varbūt pat pārāk ilgi. “Tās bija sabiedrības stigmas iz sērijas – es taču esmu stiprs un spēcīgs, visu varu paciest. Beigās nocietos pārāk ilgi. Domāju, ja es pēc palīdzības būtu vērsies 24–25 gadu vecumā, tad droši vien dzīve būtu iegriezusies citādāk,” saka Ronalds, atzīstot, ka bipolārie traucējumi stipri vien ir ietekmējuši viņa dzīvi. “Tas pilnībā kontrolē tavu dzīvi – šoferis esi nevis tu, bet kāds cits.”