Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludina spriedumu lietā "N.B. pret Latviju"

2017.gadā iesniegtajā sūdzībā iesniedzēja "N.B." apgalvoja, ka kriminālprocesā iesniedzēja dzīvoklī, kurā iesniedzēja sniedza arī grāmatvedības un juridiskos pakalpojumus, veikta kratīšana un viņas privātā datora izņemšana. Iesniedzēja uzskatīja, ka šāda rīcība bija valsts nesamērīga iejaukšanās viņas tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību, jo datorā atradās ar iesniedzējas privāto dzīvi saistīta informācija, kas nebija saistīta ar viņas darbu grāmatvedības un juridisko pakalpojumu jomā.

Latvija argumentēja, ka iesniedzēja savā iesniegumā sūdzējās par prettiesisku piekļuvi viņas personas datiem, nevis par to, ka viņai netika atdots dators. Tā kā izmeklētājiem neizdevās iegūt datorā esošo informāciju, valdība norādīja, ka iesniedzējās vēlāk formulētais apgalvojums, ka datora neatdošana pati par sevi veido tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību pārkāpumu, ir ārpus iesniedzējas sākotnējo sūdzību tvēruma un būtu noraidāma. Turklāt, ievērojot, ka nekāda informācija no iesniedzējas datora netika iegūta, valdība argumentēja, ka iespējamais iesniedzējas tiesību aizskārums ir maznozīmīgs. Tiesa valdības iebildumus noraidīja, secinot, ka iesniedzēja bija sūdzējusies arī par datora neatdošanu un ka, ņemot vērā datora neatdošanas ilgumu, nevar uzskatīt, ka iespējamais viņas tiesību aizskārums būtu maznozīmīgs.

Vērtējot sūdzību pēc būtības, ECT atsaucās uz tās judikatūrā izvirzītajiem vispārējiem principiem par kratīšanas tiesiskumu no tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību viedokļa. Tiesa atgādināja, ka, vērtējot to, vai iejaukšanās tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību ir pieļaujama, ir jāņem vērā tas, vai iejaukšanās pamats bija noteikts likumā, vai iejaukšanās īstenota leģitīma mērķa sasniegšanai un bija nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā.

Pievēršoties konkrētās lietas faktiem, ECT atzīmēja, ka tā nevar izvērtēt to, kāda veida informācija tika uzglabāta iesniedzējas datorā. Tomēr tiesa norādīja, ka nav šaubu par to, ka kompetentās iestādes iesniedzējai datoru neatdeva vairāk nekā 15 mēnešus. Neatkarīgi no tā, vai datorā tika uzglabāta ar iesniedzējas darbu vai privāto dzīvi saistīta informācija, datora trūkums ietekmēja gan viņas privāto, gan profesionālo dzīvi. Tādēļ tiesa secināja, ka ir notikusi iejaukšanās iesniedzējas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Tiesa norādīja, ka nebija strīda par to, ka iesniedzējas tiesību aizskārumam bija likumā noteikts pamats, ne arī par to, ka iejaukšanās veikta leģitīmu mērķu dēļ. Līdz ar to bija nepieciešams izvērtēt tikai to, vai iejaukšanās bija samērīga.

Ņemot vērā noziedzīgā nodarījuma dabu un iesniedzējas saistību ar kapitālsabiedrību, kuras rīcība bija kriminālprocesa priekšmets, tiesa secināja, ka izmeklēšanas tiesnesis atļauju īstenot kratīšanu izdeva, balstoties uz saprātīgām aizdomām.

Tiesa uzskatīja, ka, lai gan atļaujas tvērums bija plašs un nebija detalizēti aprakstīts tas, kurus priekšmetus un dokumentus var izņemt, atļauja pietiekami precīzi noteica robežas tam, kādas lietas var tikt izņemtas. Proti, ECT atzīmēja, ka atļaujā bija skaidri norādīts, ka var izņemt tikai tādus dokumentus un priekšmetus, kas saistīti ar kapitālsabiedrībām, kuru rīcība bija kriminālprocesa priekšmets un lietas, kurām kriminālprocesā var būt pierādījuma vērtība.

Turklāt tiesa atzina, ka šis formulējums sevī ietvēra iespēju izņemt arī iesniedzējas datoru. Tomēr tiesa uzskatīja, ka jautājums par datora neatdošanu ir izvērtējams atsevišķi no datora izņemšanas. Šajā ziņā, lai gan tiesa piekrita, ka kratīšanas laikā var nebūt praktiski iespējams veikt datora apskati un ekspertīzi, tā secināja, ka valdība nebija sniegusi pietiekamus skaidrojumus tam, kādēļ dators netika atdots 15 mēnešus, un tas, ar kādām grūtībām piekļūt datorā esošajai informācijai iestādes saskarās.

Tāpat tiesa uzsvēra, ka datoru iesniedzējai neatgrieza arī pēc tam, kad tiesu izmeklēšanas eksperti bija secinājuši, ka datorā esošajai informācijai praktiski nav iespējams piekļūt. Ņemot vērā šos apsvērumus, tiesa secināja, ka iejaukšanos iesniedzējas tiesībās nevar uzskatīt par samērīgu, konstatējot konvencijas 8.panta pārkāpumu.

Tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

2016.gada 7.oktobrī Finanšu policija nolēma ierosināt kriminālprocesu par izvairīšanos no nodokļu nomaksu lielā apmērā pret kapitālsabiedrību.

12.decembrī izmeklētājs ierosināja veikt kratīšanu iesniedzējas dzīvoklī. Tajā pašā dienā Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa atļāva izdarīt kratīšanu, norādot, ka tiek atļauts iegūt dažādus dokumentus, kā arī citas lietas, kas pieder divām kapitālsabiedrībām un kuras varētu tikt izmantotas noziedzīgā norādījuma pierādīšanā.

2017.gada 13.februārī Finanšu policija veica kratīšanu iesniedzējas dzīvoklī. Kratīšanas laikā izmeklētājs lūdza iesniedzēju atklāt datora paroli, lai no iesniedzējas datora, kas izmantots arī kapitālsabiedrības "N" darbā, iegūtu informāciju. Lai gan iesniedzēja paroli ievadīja, lai izmeklētājiem parādītu e-pastu, uzreiz pēc tam datoru aizvēra, tādējādi liedzot iegūt citu informāciju. Finanšu policija datoru izņēma, par to sagatavojot protokolu, kuru izsniedza iesniedzējai.

14.februārī iesniedzēja lūdza datoru atdot, taču 17.februārī Finanšu policija noraidīja iesniedzējas sūdzību un paskaidroja, ka dators tiks atdots pēc apskates vai ekspertīzes veikšanas.

26.februārī iesniedzēja iesniedza sūdzību Rīgas apgabaltiesā, apstrīdot atļaujas izdarīt kratīšanu tiesiskumu. 10.martā Rīgas apgabaltiesa noraidīja iesniedzējas sūdzību, atzīstot, ka atļauja veikt kratīšanu bija tiesiska un pamatota un ka, atļaujot īstenot kratīšanu, tiesa bija pietiekami detalizēti norādījusi to, kādi dokumenti un kādas lietas var tikt izņemtas. Rīgas apgabaltiesa atzīmēja, ka tā nevar lemt par turpmāko rīcību ar izņemtajām lietām, tostarp izņemto datoru, jo šādus jautājumus pirmstiesas stadijā vērtē uzraugošais prokurors.

17.martā uzraugošais prokurors noraidīja iesniedzējas sūdzību. 23.martā iesniedzēja pārsūdzēja uzraugošā prokurora lēmumu amatā augstākam prokuroram, kurš arī noraidīja iesniedzējas sūdzību. Vēlāk iesniedzēja pārsūdzēja 2017.gada 24.marta lēmumu amatā augstākam prokuroram, taču arī šī sūdzība tika noraidīta. Izmeklētājs lūdza Valsts tiesu ekspertīžu birojam veikt datora ekspertīzi un 2018.gada 24.janvārī Valsts tiesu ekspertīžu biroja eksperts atzina, ka bez datora paroles un īpašas tehnikas nav iespējams piekļūt datorā esošajai informācijai saprātīgā laikā.

Datoru iesniedzējai atdeva 2018.gada 29.maijā.

Līdzīgs pārkāpums tika konstatēs arī lietā "Rutule pret Latviju". 2016.gadā iesniegtajā sūdzībā iesniedzēja apgalvoja, ka kriminālprocesa laikā viņas dzīvesvietā veiktā kratīšana un datora, kuru iesniedzēja kā juridisko pakalpojumu sniedzēja izmantoja darba vajadzībām, izņemšana bija pretrunā viņas konvencijā garantētajām tiesībām.

Iesniedzēja apgalvoja, ka šajā datorā tika glabāta arī ar kriminālprocesu nesaistīta konfidenciāla informācija par visiem klientiem, kuriem iesniedzēja bija sniegusi juridisko palīdzību. Iesniedzēja uzskatīja, ka šāda rīcība novedusi pie valsts nesamērīgas iejaukšanās viņas tiesībās uz privātās dzīves un korespondences neaizskaramību.

ECT noraidīja valdības argumentus, skaidrojot, ka, lai gan ar uzraugošā prokurora lēmumu iesniedzējai tika atgriezta informācija, kas nepieciešama, lai viņa varētu turpināt savu profesionālo darbību, iesniedzēja nav saņēmusi atlīdzinājumu par laiku, kurā viņa nevarēja veikt profesionālo darbību, proti, nav novērstas visas iespējamā pārkāpuma sekas.

ECT atgādināja, ka, vērtējot to, vai iejaukšanās tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību ir pieļaujama, ir jāņem vērā arī tas, vai ir nodrošinātas pietiekamas procesuālās garantijas pret patvaļīgu iejaukšanos jurista un klienta attiecībās. Ņemot vērā šos apsvērumus, ECT atzīmēja, ka izskatāmajā lietā nebija strīda par to, ka, izņemot datoru un liedzot piekļūt datorā esošajai informācijai, ir notikusi iejaukšanās iesniedzējas tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību.

Tāpat ECT norādīja, ka abas puses piekrita, ka iejaukšanās pamats bija noteikts likumā un ka iejaukšanās īstenota, lai sasniegtu divus leģitīmos mērķus: novērstu noziedzību un aizsargātu citu cilvēku tiesības. Tiesa secināja, ka pušu viedokļi atšķiras tikai par to, vai šī iejaukšanās bija nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā, proti, samērīga.

Izvērtējot to, vai iejaukšanās bija samērīga, ECT secināja, ka, atļaujot kratīšanu iesniedzējas dzīvoklī, izmeklēšanas tiesnesis lēmumā norādīja tikai to, ka krimināllietas materiālos esošā informācija rada pamatotas aizdomas, ka iesniedzējas dzīvoklī varētu atrasties priekšmeti un elektroniskās ierīces, kam kriminālprocesā var būt pierādījuma vērtība.

ECT uzsvēra, ka izmeklēšanas tiesnesis nebija norādījis to, kas krimināllietas materiālos pamato šādu secinājumu, ne arī pamatojis to, kādēļ kratīšana ir nepieciešama. Turklāt tiesa norādīja, ka izmeklēšanas tiesnesis atļauju izdarīt kratīšanu bija formulējis pārāk plaši, jo lēmumā nebija noteikti kritēriji, pēc kuriem varētu izvērtēt to, vai dokumentiem vai priekšmetiem var būt pierādījuma vērtība kriminālprocesā, kas tādējādi noteiktu robežas tam, kādus priekšmetus izmeklētāji drīkst izņemt.

Tāpat ECT uzsvēra, ka iesniedzēja ir juriste un ka dators, kā arī tajā esošā informācija, bija nepieciešama, lai iesniedzēja varētu sniegt juridisko palīdzību. Taču, lai gan tika izveidota un iesniedzējai izsniegta datorā esošās informācijas kopija, tiesa nerada skaidrojumu tam, kādēļ šāda kopija izsniegta trīs mēnešus pēc datora izņemšanas.

ECT secināja, ka Latvijas normatīvajā regulējumā nebija paredzētas specifiskas procesuālās garantijas, kas būtu attiecināmas uz informācijas, kuru iesniedzēja iegūst savas profesionālās darbības ietvaros, aizsardzību kratīšanas laikā. Vienlaikus normatīvais regulējums paredzēja izmeklēšanas tiesneša lēmumu par atļauju veikt šādas darbības.

ECT paskaidroja, ka, lai gan vispārīgi izmeklēšanas tiesneša atļauja īstenot kratīšanu ir uzskatāma par procesuālo garantiju, konkrētajā gadījumā lēmumā netika norādīts tas, ka iesniedzēja ir juriste un, lai gan izmeklēšanas tiesnesim, izmeklētājam un prokuroram šis fakts bija zināms, tam netika piešķirta nekāda nozīme. Tādēļ ECT atzina, ka ir pārkāptas iesniedzējas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.

2016.gada 13.janvārī Valsts policija ierosināja kriminālprocesu par iespējamu dokumentu viltošanu, viltotu dokumentu lietošanu un krāpšanu. 2016.gada 22.februārī izmeklētājs ierosināja veikt kratīšanu iesniedzējas dzīvoklī. 2016.gada 24.februārī Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa atļāva izdarīt kratīšanu, norādot, ka tiek atļauts iegūt dažādus dokumentus, kā arī elektroniskos datu nesējus, kurām kriminālprocesā var būt pierādījuma vērtība. Pamatojoties uz lēmumu, 2016.gada 9.martā Valsts policija veica kratīšanu iesniedzējas dzīvoklī. Kratīšanas laikā tika izņemts iesniedzējas dators, par to sagatavojot protokolu, kuru izsniedza iesniedzējai.

2016.gada 14.martā iesniedzēja lūdza datoru atdot vai izsniegt datorā esošās informācijas kopiju. 2016.gadā 21.martā izmeklētājs noraidīja iesniedzējas sūdzību. 2016.gada 2.aprīlī iesniedzēja lēmumu pārsūdzēja uzraugošajam prokuroram, kurš 2016.gada 5.maijā iesniedzējas sūdzību apmierināja daļā, norādot, ka iesniedzējai ir izsniedzama datorā esošās informācijas kopija. 2016.gada 3.jūnijā iesniedzēja saņēma datorā esošās informācijas kopiju.

2016.gada 18.martā iesniedzēja iesniedza sūdzību Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesai, ar kuru apstrīdēja atļaujas izdarīt kratīšanu tiesiskumu. 2016.gada 4.aprīlī Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa noraidīja iesniedzējas sūdzību, atzīstot, ka atļauja veikt kratīšanu bija tiesiska un pamatota. 2016.gada 16.novembrī datoru iesniedzējai atdeva.