Īsi pirms Halovīna devos uz Daugavpili, kur pieredzēju visdažādākās šausmas, piemēram, ļaundarus Centrālajā parkā, problēmas ar populāciju, īstas briesmas rajonā starp psihoneiroloģisko slimnīcu un kapsētu, kā arī šausmīgi labu ēdmaņu "Gubernatorā". Rīgā atgriezos teju vai sirmu galvu.

Klāt Halovīns – laiks, kad vīrietis bez mazākajām bailēm, bez niecīgākajiem aizspriedumiem drīkst pārģērbties par sievieti, sieviete par vīrieti, bērns par “kvadroberi”, suns par žurku, bet kaķis par Ādolfu Hitleru. Neviens nelamās. Tas ir arī  laiks, kad viena tautas daļa paliek briesmīgi dusmīga, jo senlatviešiem nekāda Halovīna nebija, tāpēc tādam nepieklājas būt arī tagad. Halovīns ir jāizskauž no Latvijas tāpat kā Makdonalds un tā svešzemnieka Jēzus Kristus dzimšanas diena. Halovīna muļķīgās ākstīšanās vietā jāsvin veļu laiks vai jāiet budēļos, kad cilvēki nevis pārģērbjas muļķīgās maskās un vazājas apkārt, bet pārģērbjas muļķīgās maskās un vazājas apkārt. Vēl citiem šis laiks ir šaušalu laiks citādā ziņā, jo pie durvīm nemitīgi zvanās un dauzās bērni. Es, piemēram, nekad neveru vaļā, jo kompešu man nav. Kartupeļus taču bērnam nedosi.

Neskatoties uz šo manu introvertā latvieša modi, Halovīns man patīk, jo pie sirds man iet kapi, nāves lietas, vardarbība, asinis, elle un mošķi. Es dievinu arī rudeni un tumšākos gada mēnešus. Pēc tik riebīgas vasaras, kad no saules un sutas nebija glābiņa ne mirkli, es izbaudu kārtīgam latvietim pienācīgākus laikapstākļus – pelēku un mitru miglu, kas elpu rauj ciet, tumsu jau divos pēcpusdienā, peļķes, lietu, glumus, brūnus kļavu lapu pļurekļus uz ietvēm un niknus ļaudis, kuri, ierāvušies kapucēs un šallēs, skrien uz ielas garām tev un nenāk runāt, pat ja pazīstami. Dievinu rudeni un Halovīnu.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X