:format(webp)/nginx/o/2021/12/14/14260526t1hd869.jpg)
“Zināju, ka ar laiku apnikšu cilvēkiem. Ja ir slikta pašsajūta, nav spēka pieklājības un draudzības reveransiem. Pie tevis atnāk, bet tu esi knapi dzīvs, nesmaidi, tev visu laiku sāp, nu sorry, tas tā nestrādā,” saka Reinis Runcis. Paralizētajam dzejniekam nesen palika 50, no kuriem 22 gadus viņš ir piekalts gultai. Un tomēr... Laikmetā, kad depresijas ir biežākas par iesnām, viņš ir viens no retajiem man zināmajiem cilvēkiem, kas tik ļoti mīl dzīvi. Arī tādu, kāda ir viņam. Bez ņerkstēšanas un piekasīšanās.
Viņu iedvesmo budisms, Rīgas arhitektūra, ģeniālais žūpa Čārlzs Bukovskis, trāpīgi skarbo metaforu meistars Tomass Trantremers, meitenes, kaķi, garšīgs ēdiens, Ramšteins, ko viņš klausās naktīs, vārdu sakot: “Dzīve ir forša! Kad uz ielas meitenes smaida un kad nesāp.”