Nesen biju piestājis kādā degvielas uzpildes stacijā pārbaudīt automašīnas riepu spiedienu. Kad kāpu ārā no mašīnas, diezgan tuvu manām durvīm pilnīgi tukšā stāvlaukumā pabrauca kāds auto. Līdzās mierīgi varēja netraucēti pabraukt garām vēl trīs mašīnas, bet šis autovadītājs nez kāpēc izvēlējās visai amizantu braukšanas trajektoriju. Tajā pašā laikā – viņš joprojām bija vismaz metra attālumā no manām atvērtajām durvīm.

Kad devos pie gaisa sūkņa, kungs jau bija izlēcis no savas automašīnas un agresīvi kaut ko kliedza. Tā kā viņš runāja svešvalodā, pārjautāju, ko viņš vēlas man pateikt, bet pēc atkārtotas uzrunas uzklausīšanas svešvalodā teicu ārzemniekam, ka nesaprotu, ko viņš man saka. Vīrietis devās prom manāmi apvainojies, bet atkārtot savu sakāmo latviešu valodā acīmredzami bija pāri viņa prasmju robežām.

Redziet, Latvijā joprojām ir milzīgs un tiešām milzīgs daudzums šādu te “ārzemnieku”, kuri neprot vai nevēlas ar nepazīstamiem cilvēkiem sarunāties latviešu valodā. Nospiedošam vairākumam no viņiem pat ir Latvijas Republikas pilsoņu pases, bet tās nekādi nenodrošina latviešu valodas prasmes. Nepazīstamus cilvēkus uz ielas, veikalā vai jebkur citur viņi tāpat turpinās uzrunāt svešvalodā.

Par necilo atgadījumu benzīntankā atcerējos pēc kāda ziņu sižeta noskatīšanās. Tajā bija runa par ukraiņu bērniem, kas patvērušies no kara Latvijā, bet neapmeklē Latvijas skolas. Respektīvi – Latvijas bērnudārzos un skolās šobrīd mācās 3829 ukraiņu bērni, bet to, cik daudzi ukraiņu bērni neapmeklē skolas un kāpēc, valsts nemaz nezina.

Komentāri (4)
CopyLinkedIn Draugiem X