"Zinātnes pjedestāls ir ar tukšu vidu." Kāpēc cilvēki izvēlas gaišreģi, nevis zinātnieku?

Daudzas lietas mūsdienās tiek skaidrotas ar medijpratības trūkumu. Šim jēdzienam droši vien ir tiešs sakars arī ar cilvēku uzticēšanos ekstrasensiem un gaišreģiem. Bet vispirms gribētos saprast - kā, jūs, profesor, skaidrojat, kas tā medijpratība ir? 

Medijpratība ir kompetence, kas ietver sevī gan zināšanas, gan priekšstatus, gan motivāciju, gan uzvedības modeļus, gan, protams, prasmes, kas ļauj mediju piesātinātajā vidē normāli darboties, nekļūdīties, izdarīt, ko vēlamies, sasniegt savus mērķus. Vienlaikus – tas ir tik izplūdis un vispārīgs definējums, ka to drīzāk varētu saukt par nojautu, tas neiztur nekādu kritiku no racionālās domāšanas un definīcijas viedokļa.

Gatavojoties kādai lekcijai, pārskatīju Džeimsa Potera (W. James Potter), viena no medijpratības svarīgākajiem autoriem, publikāciju, kurā viņš analizēja vairākus rakstus, kuros medijpratība ir aplūkota un līdz ar to definēta - nozīmju spektrs ir vienkārši milzīgs. Ne tikai tas, ka mēs koncentrējamies uz definējumiem, kuri izriet no domas par aizsardzību no nevēlamām viltus ziņām vai konspirācijas teorijām, vai kiberuzbrukumiem, vai kiberbullinga, bet ir arī tādi definējumi, kuru centrā drīzāk ir radošums, tas, ka tev jāprot mediji lietot, lai veidotu saziņu. Kritiskā domāšana, emocijpratība, digitālās prasmes, informācijas pratība, datu pratība – es šeit varu turpināt saukt un saukt...

Varētu arī paskatīties Latvijas vēsturē, kādiem aspektiem pievērsta uzmanība dažādos brīžos. Ap 2010. gadu medijpratību vairāk saprata kā digitālās prasmes, vēlāk – interneta drošību, pēc 2014. gada notikumiem Ukrainā priekšplānā propaganda un viltus ziņas... Kā mainās aktualitātes, tā arī mainās lietas tajā plašajā, izplūdušajā medijpratības konceptā.

Skaidrs ir viens: medijpratība ir kritiska spēja kritiski izvērtēt to situāciju, kurā mēs esam komunikatori tajā mediju piesātinātajā vidē.

Informācijas pārbagātība daudziem liek apjukt, īpaši, ja ir kāda konkrēta vajadzība. Bez skaidriem orientieriem grūti.

Problēma saistās ar to, ka informācijas ir pārāk daudz, un līdz ar to mēs kā sabiedrības locekļi esam apmaldījušies. Mēs dzīvojam saspringtu dzīvi un steigā un ne vienmēr spējam tajā informācijas pārbagātības situācijā noorientēties, apstāties, nopauzēt, pajautāt sev, vai man ir viss, kas vajadzīgs, lai varētu kritiski domāt.

Šajā situācijā cilvēki pieķeras ātriem risinājumiem un lietām, kuras viņi nevar izskaidrot, līdz ar to nav pret tām skeptiski, pieķeras mītiem, mazliet maģiskām lietām.

Runājot par medijpratību Latvijā – nav jau Latvija atšķirīgā situācijā no pārējiem. Un, iespējams, mēs pārāk koncentrējamies uz aizsargāšanu no medijiem, kas savukārt noved pie dilemmas par kaut kā aizliegšanu, līdz ar to cenzēšanu un tā tālāk. Tā vietā, lai lauztu uzvedības modeļus un arī prakses, kādas cilvēki piekopj, lai ieviestu tajā lielāku medijpratību. Tur vēl daudz darāms.

Kāpēc cilvēki, jūsuprāt, izvēlas tās viltus ziņas, zīlnieku solījumus, gaišreģu reģistrus? Internetu taču viņi lieto, ja reiz atrod ekstrasensa telefonu – tad taču pieejams arī viss cits, tātad arī profesionāla palīdzība, dažādu jomu profesionāli speciālisti.

Man par šo nav pieejami pētījumu rezultāti, tāpēc šie būs drīzāk minējumi. Taču tendences, gan domājot, gan lasot par šo, varētu būt noprotamas. No vienas puses, mēs visi meklējam savā dzīvē kaut kādus maģiskus risinājumus. Mums gribētos lai ir kaut kādi brīnumaini risinājumi, raksturošanas formulas, dzīves kopsavilkuma vai analīzes mehānismi, gribam, lai tas notiek uz burvju mājiena, gribam, lai būtu iespējams paredzēt nākotni.

Mums visiem ir vilkme uz brīnumaino, kādam vairāk, kādam mazāk. Līdzīgi kā mums patīk stāsti, mums patīk arī brīnumainas lietas.

Te drīzāk ir jautājums par zinātnes statusu un reputāciju sabiedrībā. Tā mūsu sabiedrībā nav visai augsta – īpaši labi tas parādījās kovida laikā. Informācijas pārbagātībā zinātnes komunikācija cilvēkiem liekas pārsvarā sausa, neinteresanta, pārāk sarežģītā valodā. Acīmredzot zinātniskā informācija nav pietiekami skaidri un saprotami pasniegta, pie tā mūsu publiskajā telpā nav pietiekami strādāts. Lai zinātne parādās diskusiju veidā, pietiekami racionāli un skaidri argumentēti no zinātnieku puses. Mēs zinām šeit arī labus piemērus, piemēram, raidsabiedrības BBC zinātniskās programmas.

Jā, tas ir viens no minējumiem, kāpēc sabiedrības daļa aizraujas ar ezotēriku – zinātnei trūkst reputācijas, un informācijas plūdos, kuros ir daudz alternatīvu, šī reputācija vēl vairāk mazinās. Vieglāks, saprotamāks risinājums liekas brīnums vai kaut kas, kur ir klātesošas īpašas spējas, nevis darbs un procents ģenialitātes. Kā mēdz teikt, zinātnē nepieciešams 99 procenti darba un viens procents ģenialitātes – un tas aizņem laiku. Ātrajā laikmetā, kurā mēs dzīvojam, liekas, ka nav iespējams sagaidīt, kad tad kāda zinātniska hipotēze tiks izpētīta un apstiprināta. Kamēr tas notiek, viss liekas šķietami mazliet nokavēts.

Zinātnes, zināšanu un racionālas domāšanas reputācijas trūkums sabiedrībā, protams, saistīts ar izglītību un tām tradīcijām, ko ieliek skola. Bet tas ir saistīts arī ar zinātnes pieejamību, tam, kā zinātne tiek atspoguļota, kā zinātnes sasniegumi tiek pasniegti.

Domāju, ka daļu no ekstrasensu un gaišreģu apmeklētājiem veido tie, kam nav piekļuves zinātnes atspoguļojumam un zinātniskām zināšanām. Jūs sakāt – informācija ir pieejama. No vienas puses, jā. Bet, no otras puses, ir arī tā, ka nav tā, ka visiem būtu pārmērīgi daudz līdzekļu un – nav laika gaidīt. No vienas puses - tās divas rindas pie psihologiem, psihoterapeitiem, arī dažādiem medicīnas speciālistiem – viena par naudu, otra – valsts apmaksātā, un dažreiz tev jāgaida pusgadu vai ilgāk. Un tad, protams, ļoti vilinoša ir iespēja aiziet pie ekstrasensa uzreiz kaut vai tāpēc, lai nomierinātu nervus.

Varētu šo jautājumu skatīt arī vēsturiski, bet man to īsti pat negribas cilāt, jo man neliekas, ka ekstrasensu popularitātei ir saistība ar mūsu padomju pagātni un slavenajiem Kašpirovska seansiem. Tam drīzāk ir saistība ar tā visa – iespējams, arī vēstures – rezultātā izveidojušos skepsi par izglītību un zinātni.

Zinātnes reputāciju paši arī graujam - medijos un sociālajos tīklos to vien dzird: tūlīt nebūs naudas tam un tam, nebūs naudas pētījumiem, mūsu augstskolas nav nekādos topos, augstskolu pasniedzēji nav nekādos topos... Aina no visām pusēm tiek būvēta diezgan bezcerīga.

Jā, un cilvēkam arī diezgan skaidri norāda, ka viņam derētu braukt studēt uz ārzemēm, ja viņš gribētu strādāt zinātnē...

Problēma ir vēl kompleksāka. No vienas puses, mēs domājam, ka zinātnieki ir kaut kas ļoti gudrs. Un tā jau nav, ka mēs kā sabiedrība vispār nenovērtētu zinātni un zinātnieku darbu, mēs kā sabiedrība apzināmies, ka zinātnē ir jāinvestē, zinātne ir jāatbalsta. No otras puses, mēs īsti nekādi neizprotam, ar ko tad tie zinātnieki nodarbojas. Tāpēc, ka trūkst zinātnes komunikācijas un tā, ko es saucu par zinātnes diskutēšanu. Tas nav tikai tā, ka kādu zinātnes atklājumu pasniedz kādā elegantā trīs minūšu klipiņā. Tas ir par to, lai cilvēki saprastu, kā šis atklājums attiecas tieši uz viņu un tieši uz sabiedrības dzīvi, lai par to notiktu diskusija sabiedrībā – ne tikai zinātnes žurnālistu vidū.

Es pat gribētu teikt, ka mūsu sabiedrībā zinātnes un zinātnieka “pjedestāls” ir ar tādu kā tukšu vidu – un tas arī ļauj zem šī pjedestāla parakties un to nogāzt pa reizei. Kas arī notiek. Jo nav skaidrības, kāpēc zinātnei būtu jādod nauda, ko tieši nozīmē tie augstskolu reitingi un tā tālāk.

Ņemšanās par augstskolu reitingiem kaitē sabiedrībai, jo mēs zaudējam ticību savām augstskolām. Aizbraucu uz laukiem un pirmais lielākais, izcēlums, ko ieraugu Krāslavas avīzē "Ezerzeme" ir par to, ka Latvijas augstskolas nav sasniegušas tūkstošo vietu augstskolu reitingos.

Tas ir labi, ka cilvēki par tādām lietām interesējas, bet nav labi, ja nav paskaidrots, kā tie reitingi veidojas, kāds ir Latvijas zinātnes finansējums un līdz ar to konkurētspēja. Pilns konteksts šādām ziņām būtu ļoti vajadzīgs. Bet baidos, ka pārsvarā cilvēkiem nav laika pat izlasīt pilnībā "Ezerzemes" kopumā informācijas bagāto ziņu par to, kādās pozīcijās un kritērijos kura Latvijas augstskola ir, nerunājot nemaz par to, lai painteresētos, kas šajos reitingos tiek ņemts vērā un vērtēts. Visbiežāk izlasām tikai skaļu ziņas virsrakstu vai izcēlumu.

Kāds varētu būt risinājums?

Skaidrs, ka viena risinājuma te nav, te vajadzīga ļoti kompleksa pieeja, gan domājot īstermiņā, gan ilgtermiņā un vienlaicīgi reaģējot gan aktīvi, gan proaktīvi.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild TVNET GRUPA. #SIF_MAF2024