/nginx/o/2021/12/01/14234168t1hddff.jpg)
Dievinu internetu. Kopš ļoti sen sāku ar to nopietnas attiecības, mana nešķīstā bauda (“guilty pleasure” © Kārlis Langins) vienmēr bijusi lasīt asas viedokļu sadursmes un vērtēt visu iesaistīto viedokļu pārstāvju argumentācijas prasmes. Iesaistoties pašam, vienmēr var pilnveidot spēju aizstāvēt savu viedokli vai arī tīri sporta un treniņa pēc sākt aizstāvēt fronti, kura nepārprotami kļūdās.
Nesen uzdūros kādai burvīgai diskusijai, kura aizsākās leģendārajā “Atsaucīgo māmiņu forumā”, bet turpinājās sociālo tīklu platformā “X”. Situācija šāda – kāda sieviete ar trim bērniem devusies mājup ar sabiedrisko transportu. Viņas četrgadīgais dēls un meitas draudzene apsēdušies, bet brīdi vēlāk pienākusi kāda nepazīstama sieviete, abus bērnus brutāli aiz pleciem izmetusi no sēdvietām un pati apsēdusies ar spēku atbrīvotajā sēdvietā.
Šeit jāpiebilst, ka konkrētā sēdvieta bijusi apzīmēta ar vairākām ikoniņām – cilvēku ratiņkrēslā, cilvēku ar spieķi, bērnu ratiņiem, kā arī pasažieri ar mazu bērnu, bet pie ikonu izskaidrojuma atgriezīšos vēlāk. Savukārt bērnu grūstītāja vismaz vizuāli izskatījās vecumā starp 50 un 60 gadiem, bet pilnīgi noteikti ne pensijas vecumā.
Tālāk par diskusijā iesaistītajām frontēm. Pirmā un šajā gadījumā tāda kā loģiskākā un vienkāršāk uztveramā puse iestājas par to, ka sievietei nav nekādu tiesību fiziski aizskart svešus bērnus. Arī bērniem, jo īpaši četrgadniekiem, ir tiesības izmantot sēdvietas, vēl jo vairāk, ņemot vērā faktu, ka tik maziem bērniem sabiedriskajā transportā nav kur pieturēties un patiesībā nostāvēt kājās ir daudz grūtāk nekā pieaugušiem cilvēkiem.
Un, protams, ir arī ļoti ievērojama atšķirība starp pieklājīgu palūgšanu, vai kāds no bērniem būtu ar mieru atbrīvot vietu dzīves nogurdinātajai sievietei, un vienkārši fizisku bērnu izmešanu no sēdvietām, nesakot ne vārda.