1967. gada 12. janvārī nomira 73 gadus vecais Džeimss Bedfords. Viņš ilgstoši bija sirdzis ar nieru vēzi, un metastāzes jau bija sasniegušas viņa plaušas. Nekas īpašs, teiksiet, tomēr maldāties. Džeimss Bedfords netika kremēts vai apglabāts zārkā, viņš kļuva par pirmo cilvēku, kurš tika sasaldēts ar mērķi tikt atdzīvinātam vēlāk, – kad zinātne un tehnoloģijas būs pietiekami attīstītas, lai viņu no nāves varētu glābt.

Kad tieši cilvēce spēra savus pirmos soļus tā saucamajā kriosaglabāšanas zinātnē? Vai tas notika tad, kad tā pirmo reizi tika pieminēta zinātniskās fantastikas literatūrā? Tad mēs varētu runāt par 20. gadsimta sākumu, par, teiksim, Nīla R. Džounsa “Džeimsona satelītu”. Vai tomēr loģiskāk būtu sākt ar brīdi, kad kriosaglabāšana pirmo reizi tika nopietni konceptualizēta? Tādā gadījumā tas būtu Roberta Etingera 1962. gada darbs “Nemirstības izredzes”.

Tomēr vēsāki prāti noteikti teiks, ka kriosaglabāšana sākās tikai tad, kad pirmo reizi kāds tika veiksmīgi kriosaglabāts. Ja arī tu tā domā, tad šis raksts būs tieši laikā, jo šeit mēs aplūkosim stāstu par pirmo nākotnei sasaldēto cilvēku – Džeimsu Bredfordu.

Komentāri (7)
CopyLinkedIn Draugiem X