/nginx/o/2021/12/01/14234168t1hddff.jpg)
Tālajā 2010. gadā, neilgi pirms 10. Saeimas vēlēšanām Ainārs Šlesers satikās ar Vili Krištopanu viesnīcā “Rīdzene”, lai apspriestu savus nākotnes plānus. 2017. gadā žurnāls “Ir” šīs sarunas publicēja. Toreiz šķita – tā, šie cilvēki nu gan sevi norakstījuši un Latvijas politikā vairs nevarēs atgriezties nekad. Jo neviens taču nebūs tik stulbs, lai par viņiem atkal balsotu. Bet te nu viņi kārtējo reizi ir.
Tā kā cilvēku atmiņa mēdz būt vāja, iesākumā kāds ļoti zīmīgs fragments no “Rīdzenes” sarunām, kurā politiķi apsprieda, ko iesākt ar sabiedriskajiem medijiem un to, kuri mediji ir pietiekami draudzīgi, lai ar tiem runātu. Jeb, kā teica Vilis: “Tikai tu man pasaki, kuri ir draudzīgie mediji, lai es netiekos ar nedraudzīgajiem – visiem nedraudzīgajiem atteikšu”.
Šlesers: Diena tomēr tagad ir nopirkta, notiks izmaiņas pēc otrā datuma krietni lielākas, jo tur problēma ar kadriem. Mēs liksim dažus cilvēkus, sāksim žurnālistus tur nopietni…
Krištopans: Sen jau vajadzēja.
Šlesers: Un tad mums ir Diena, tad mums ir Dienas Bizness, Aivaram ir Neatkarīgā.
Krištopans: Un vēl LNT ir.
Šlesers: Vēl ir LNT Ēķis. Un es domāju, ka Latvijas Televīzija arī ir tomēr pietiekoši korekta.
Krištopans: Bet tur vajadzētu tomēr patīrīt caur padomi.
Šlesers: Mēs uztaisīsim tā. Apvienosim radio ar televīziju kopā un izmetīsim visus nafig – Streipus un pārējos.
Krištopans: Pareizi, nafig viņi tur, viņi tā kā tāda nelaime!
Šlesers: Izmetīsim ārā, saliksim normālus, progresīvus cilvēkus, un viss – lai nebūtu tā, ka katru dienu tu ieslēdz radio un atkal tevi gāna! Atkal tur ņemas! Ir vienkārši jāpārņem un jāuztaisa normāla vertikāle.
Krištopans: Tā kā Krievijā, teiksim.
Laiks gājis uz priekšu. Salīdzinot ar 2010. gadu, mēs dzīvojam pilnīgi citā pasaulē. Vismaz teorētiski gribētos domāt, ka politiķu slapjie sapņi par sabiedrisko mediju kontroli ir izsapņoti, bet jau atkal – nekā.