Tikko nomira mūsu sunītis. Zeltainais retrīvers – vecs kā pasaule, piecpadsmit gadu. Pats jau gan nenomira. Neaizgāja miegā, atvieglojumā izpūzdams pēdējo elpu un eņģeļa spārniem aizlaizdamies uz labākiem medību laukiem. Itin nemaz. Nācās pārvarēt savu ego un pieņemt drausmīgo lēmumu – eitanāziju. Pēdējā pastaiga rudens lapās, pēdējā maltītē biezpiena sieriņš, un tad “zaļā jūdze” līdz klīnikai, kur “plok!” un viss. Dzīvnieka nonāvēšana man bija jauna pieredze, varena un skumja trauma, tāpēc padalīšos – varbūt kādam, kas attapies līdzīgu bēdu priekšā, paliks vieglāk.

“Ziniet, es te jau strādāju ļoti ilgi, tomēr 15 gadus vecu zeltaino retrīveru vēl neviens nebija atvedis. Tas šai sugai ir ļoti, ļoti daudz,” pirms kādas laika vetārsta kabinetā mums teica daktere, tā maigi likdama noprast, ka līdzams vairs nav nekas. Nieres beigtas. Ar regulārām sistēmām, zālēm, ēdiena spiešanu ar varu mutē un pamperiem mūžu varbūt varētu pagarināt par kādu mēnesi, bet kāpēc mocīt dzīvnieku? Ārsts tālāk kļūst sāpīgi tiešs, tomēr skaidrs, ka runā taisnību. Cilvēkam ir jāpārkāpj pāri savam ego, jābeidz mocīt kustonis savu iegribu dēļ un jāļauj tam aiziet.

“Varat jau tagad atstāt šeit,” izskan kā no tiesneša krēsla. Mīļotā krīta krāsā purina galvu. Viņa ar Odriju ir kopā jau piecpadsmit gadus. Šis dzīvnieciņš ir viņas labākais draugs. Kas tikai nav piedzīvots, prieki un bēdas. Vienmēr kopā. Skriets un peldēts, riets un spriņģēts, smiets un raudāts – vienmēr, vienmēr kopā. Saprastu, ja četri gadi, nu pieci, bet piecpadsmit! Cilvēka gados – ap simtu. Un tad 30 sekundes un – klops! – sunīša vairs nav, tā vietā tukšs, melns krāteris istabā un pats ļaunākais – drausmīgs, nāvīgs, ellīgs klusums.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X