:format(webp)/nginx/o/2024/11/18/16491521t1h3251.jpg)
Tikko nomira mūsu sunītis. Zeltainais retrīvers – vecs kā pasaule, piecpadsmit gadu. Pats jau gan nenomira. Neaizgāja miegā, atvieglojumā izpūzdams pēdējo elpu un eņģeļa spārniem aizlaizdamies uz labākiem medību laukiem. Itin nemaz. Nācās pārvarēt savu ego un pieņemt drausmīgo lēmumu – eitanāziju. Pēdējā pastaiga rudens lapās, pēdējā maltītē biezpiena sieriņš, un tad “zaļā jūdze” līdz klīnikai, kur “plok!” un viss. Dzīvnieka nonāvēšana man bija jauna pieredze, varena un skumja trauma, tāpēc padalīšos – varbūt kādam, kas attapies līdzīgu bēdu priekšā, paliks vieglāk.