Noskaties ⟩ Zāļu rezervju nodrošināšanas plāni top lēni, kritisko zāļu saraksts pagaidām vien uz papīra

Līdz ar to nozarē pieaug spriedze. Asas diskusijas par zāļu rezervju sistēmas pilnveidošanu šogad septembrī izvērtās arī Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā, kurā Latvijas zāļu apgādes asociācijas (pārstāv vairumtirgotājus) vadītājs Jānis Lībķens norādīja, ka “divarpus gadiem mēs tikai runājam, taisām darba grupas, kuras nolemj, ka jātaisa darba grupas”, taču skaidra budžeta zāļu krājumu veidošanai nav un neesot arī skaidrības, kur šos krājumus glabās. Veselības ministrijā iebilst, ka virzība tomēr esot un minēto kritisko zāļu saraksta sagatavošanu min kā šīs virzības piemēru. Tie ir medikamenti, kuriem jebkurā situācijā būtu jābūt nodrošinātiem. Taču ministrijā arī atzīst, ka tas šobrīd ir ar ministra rīkojumu parakstīts, bet vēl arī jāiekļauj normatīvajos aktos. Tāpat arī jāsaskaņo loģistikas jautājumi – kur glabās un kā vajadzības gadījumā zāles nogādās tur, kur tās vajag.

Šie jautājumi gan jebkurā gadījumā plašākai sabiedrībai netikšot atklāti, jo sistēmas drošības nolūkos tā ir ierobežotas pieejamības informācija. Taču ar nozares spēlētājiem sarunas notiekot. Veselības ministrijas valsts sekretāre Agnese Valuliene norādīja: “Mēs esam tieši tāpat konsultējušies ar mūsu lieltirgotavām un ar mūsu zāļu ražotājiem. Ar mūsu zāļu ražotājiem mēs esam identificējuši, kas no šīs saraksta būtu tas, ko mūsu zāļu ražotāji būtu gatavi sākt ražot dienā “x”, kas tam būtu nepieciešams. Arī to mēs esam identificējuši, piemēram, kādu aktīvo vielu iegādi vai kādas ražotnes papildināšanu.”

Zāļu ražošanas uzņēmumā “Olpha” šādas sarunas apstiprina un norāda, ka Latvijas ražotāji varētu nodrošināt 20% no vajadzīgajiem krājumiem. Taču piekrīt citiem nozares pārstāvjiem, ka vajadzētu, lai ne tikai sarunas, bet arī praktiskais darbs virzītos ātrāk. “Tad ir jāizdara izmaiņas likumdošanā,” skaidroja “Olpha” valdes priekšsēdētājs Juris Bundulis. Zāļu reģistrācija esot garš un laikietilpīgs process, tādēļ ražotāji piedāvāja noteikt, ka vietējiem ražotājiem, kuriem ir labas ražošanas prakses sertifikāts, krīzes vai ārkārtas situācijās, varētu saņemt tiesības ražot medikamentus sadarbībā ar valsti. “Periods beidzās, ja nav reģistrācijas, nedrīkst, protams. Jo Eiropas kopienas farmaceitiskās darbības likumu neviens nepiedāvā pārkāpt,” piebilda Bundulis.

Ministrijā uzsver, ka darbs pie zāļu rezervēm krīzes brīžiem ir prioritāte un vienlaikus mierina, ka jau esošo krājumu sistēma tomēr ir drošības spilvens. Turklāt medikamentu rezerves glabājas ne tikai slimnīcās, bet arī valsts materiālajās rezervēs, kuru papildināšanai šovasar valdība piešķīra pusotru miljonu eiro, un līdzīgu summu – arī turpmākajiem gadiem. Uz jautājumu, vai šī summa ir pietiekama, Veselības ministrijā gan atbildēja: “Provokatīvs jautājums. Es teikšu, ka tas jau ir daudz, lai mēs varētu sākt… turpinātu atjaunot rezerves.”

Arī slimnīcās, lai arī lielākoties prasības par krājumiem cenšas izpildīt, atzīt, ka ir arī problēmas. Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas valdes loceklis Haralds Plaudis sacīja: “Ja mēs skatāmies vairāk no tādas prizmas – atsāpinošie medikamenti, antibiotiķi un tā tālāk, skatoties grupas, nevis konkrētus medikamentu nosaukums, tad es teiktu, ka apmēram 70% gadījumu par medikamentiem mēs varētu teikt: jā, šis te rezerves ir. (..) Taču daudz sarežģītāka šī situācija ir tieši ar infūziem. Tie infūzu šķīdumi, kur tas apjoms ir milzīgs un, es nedomāju, ka Latvijā kādai slimnīcai šīs te trīs mēnešu rezerves būtu.” Līdzīgi citās Latvijas slimnīcās apstiprināja – vairāku mēnešu rezerves cenšas turēt, bet ne visam tas ir iespējams. Arī tādēļ, ka ne visās ārstniecības iestādēs šādiem krājumiem pietiek vietas.

Vienlaikus, zāļu krājumu nepieciešamība ir acīmredzama, jo ik pa laikam ir medikamenti, kuri kādā brīdī Latvijā nav pieejami, un labi, ja tiem ir aizvietotāji. “Piemēram, diklofenaks vai ibuprofēns, tie ir pretsāpju medikamenti, kurus mēs varam aizvietot. Bet ir, piemēram, onkoloģiskie medikamenti un terapeitiskie medikamenti, un te pavisam nesen Eiropā bija ražošanas problēmas, kuras nav iespējams ne ar ko aizvietot. Un tad ir faktiski milzīgs darbs mums jāiegulda, lai mēs dabūtu, jo pacients nedrīkst gaidīt,” sacīja Plaudis. Turklāt slimnīcās glabātie medikamenti domāti pašu slimnīcu pacientiem.

Bet zāļu trūkumu izjūt arī, piemēram, cilvēki ar hroniskām saslimšanām un tie, kas var ārstēties mājās, bet zāles pērk aptiekās. Pacientu organizāciju tīkla valdītāja Baiba Ziemele atzina, ka zāļu piegāžu pārrāvumi ir problēma, ar ko ik pa laikam nākas saskarties.

Zāļu valsts aģentūras dati liecina, ka arī šobrīd nav pieejami daudzi medikamenti. Aģentūra tos analizē – vai tiem ir alternatīvas, vai tiem vispār ir pieprasījums, un vajadzības gadījumā meklējot risinājumus. Ja kādu zāļu sāk trūkt un Latvijā to paliks mazāk nekā mēnesim, aģentūra var aizliegt tās izvest tālākpārdošanai. Piemēram, pērn eksportu atteica 36 gadījumos.