:format(webp)/nginx/o/2021/10/14/14137555t1h978c.jpg)
Ikdienas dunā mēdzam nenovērtēt to, kas šķiet pašsaprotams, tomēr patiesībā sargājams kā savs acuraugs, tādēļ šodien uzgavilējam mūsu drosmei cīnīties par savu brīvību un Latvijas neatkarību jau 106 gadus!
Mūsu svētku novembris vienmēr ir auksts un drēgni nejauks, gribas atgriezt sauli un siltumu, lai nesaltu pirksti, aizdedzot svecīti Lāčplēša dienā un godājot mūsu varonīgos valsts pamatlicējus 18. novembrī. Latvijas valsts dibinātājiem ārējie apstākļi nebija svarīgi – ja mūsu senči būtu minstinājušies, baiļojušies, gaidījuši daudzskaitlīgu masu atbalstu Latvijas valsts idejai pirms 106 gadiem, tad šodien mēs būtu svešinieki paši sev, bez savas valodas un nacionālās identitātes.
Nekas nav mainījies šodien – brīvība pati nenāk ciemos, tā negaida pie durvīm un nekrīt pie kājām. Tā jāņem ar spēku, ar pārdrošu gribas spēku un neatlaidību, lai mēs katru parastu dienu to drosmīgi celtu pretī saulei. Īpaši šodien, kad Latvijā un pasaulē ir tik daudz neatbildētu jautājumu, izmisums, nenoteiktība un bailes.
Mūsu spēks ir mūsu sirdīs un galvās, kur Latvijai mājās, - to nevar apvārdot, sagraut vai iekarot. Tā ir mūsu nolemtība un spīts stāvēt un krist, sagumt, bet atkal piecelties, lai cīnītos par neatkarīgu un brīvi domājošu Latviju. Tā ir mana un tava izvēle, ko nekad un nevienam neatdosim!
Mēs esam latvieši, mēs nekad nepārstāsim kurties slīpajā lietū ar dūšu, kas piemīt tikai stiprajiem!
18. novembrī mēs esam patiecīgi un laimīgi, ka mums ir sava valsts, sava valoda un zeme, kuru saucam par savējo Latviju visa tās krāšņumā un dažādībā!
Sirsnīgu dienu jums un mūsu vienīgajai Latvijai uz mūžiem!