Noskaties ⟩ Vēsturnieki atraduši veidu, kā vākt informāciju par bijušajiem čekistiem (1)

Gandrīz pusgadsimtu Latvijas iedzīvotāji dzīvoja VDK uzraudzībā. Čekisti izmantoja novērošanu, iebiedēšanu un ideoloģisko kontroli, lai saglabātu padomju varu un novērstu jebkādu pretestību. VDK viens no galvenajiem darba rīkiem bija informatoru tīkls. Par ikvienu, kuru turēja aizdomās par pretpadomju noskaņojumu vai nacionālistiskām tendencēm, varēja ziņot kaimiņi, darba biedri vai pat ģimenes locekļi. VDK veicināja neuzticības un baiļu gaisotni, kur cilvēki bieži vien bija nobijušies, lai izteiktu savu patieso viedokli. Informatorus vervēja starp skolotājiem, studentiem, rūpnīcu strādniekiem un pat garīdzniekiem. Tā saucamie “čekas maisi” atklāja nelielu, bet ļoti nepilnīgu informāciju par šiem cilvēkiem. Bet ziņas par pašiem čekistiem, kuri vervēja, mums ir maz pieejamas. Tāpēc vēsturnieki atklājuši atjautīgu veidu kā šīs tukšās mūsu vēstures lapaspuses uzrakstīt no jauna.

Latvijas nacionālā arhīva pētnieks un vēsturnieks Gints Zelmenis rāda plauktus, kur sarindotas simtiem kastes ar mapēm. Tajās atrodas Latvijas PSR komunistiskās partijas biedru lietas. Starp tām ir arī personas, kas strādāja Valsts drošības komitejā jeb "čekā". Lai tās atlasītu, vairāku gadu garumā nācies lielu daļu no materiāliem pārskatīt un sašķirot. Šādi izdevies nonākt līdz simtiem augsta un vidēja līmeņa VDK darbinieku lietām, par kuru saistību ar čeku līds tam vēsturniekiem nebija zināms.

Gints Zelmenis, Latvijas nacionālā arhīva dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadošais pētnieks

“Valsts drošības komiteja un kompartija bija ļoti cieši saistītas. Ja mēs paskatāmies tai pašā 1950. gada VDK nolikumā, tad tur ir nepārprotami ierakstīts, ka VDK darbojas tiešā kompartijas centrālās komitejas uzraudzībā, izpilda tās uzdevumus. Un līdz ar to visi vadošie VDK darbinieki un arī absolūtais vairums operatīvā sastāva darbinieki bija Komunistiskās partijas biedri. Un Komunistiskās partijas dokumenti ir tie, kas mums ir arhīvā saglabājušies. Un līdz ar to no viņiem tad ir iespējams arī noskaidrot ļoti lielu daļu no VDK darbinieku biogrāfiju faktiem. Tas ir tas, ar ko mēs tagad jau vairāk kā piecus gadus nodarbojamies”.

Komunistiskajai partijai bija izšķiroša loma padomju varas nostiprināšanā Latvijā. Tās ietekme bija sākot no valsts iestādēm un beidzot ar skolām, rūpnīcām un pat kultūras namiem. Partijas biedriem uzticēja vadošus un atbildīgus amatus. Komunistiskā Partija strādāja ciešā sakabē ar VDK, lai nodrošinātu, ka iespējamie draudi padomju režīmam tiek ātri novērsti. Vietējo partiju līderiem bija ne tikai uzdevums īstenot padomju politiku, bet arī saglabāt ciešu kontroli pār iedzīvotājiem, likvidējot jebkuras neapmierinātības vai pretošanās pazīmes.

Gints Zelmenis, Latvijas nacionālā arhīva dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadošais pētnieks

Kompartijas fondi ir ļoti daudz dažādi. Katrai pilsētas vai rajona komitejai bija savs fonds un pirmorganizācijām savs. Tā kā tie kompartijas fondi bija daudz un dažādi.

Arī čekisti bija tikai cilvēki. Ar savām vājībām un kaitīgajiem ieradumiem. Pateicoties kompartijas arhīviem vēsturniekiem izdevies uziet vairākus piemērus kā VDK darbinieki paši nonākuši uz notiesāto sola.

Gints Zelmenis, Latvijas nacionālā arhīva dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadošais pētnieks

Lieta ir par Fomu Migonovu. Viņš 1940. gadu otrajā pusē bija Valsts drošības ministrijas Talsu apriņķa priekšnieka vietnieks, pēc tam viņu nosūtīja uz Ļeņingradu kvalifikācijas celšanas kursos, un pēc tiem kursiem viņš atgriezās Latvijā. Un pēc tam bija VDK priekšnieks Gulbenē, pēc tam Liepājā, Ventspilī, Preiļos. Un, ja mēs paskatāmies šo personālo lietu, tad izrādās, ka šim Migonovam 1948. gadā ir izteikts rājiens un beigās viņu dēļ tā arī noņēma no amata par to, ka viņš ir regulāri dzēris, dzērumā mūžīgi rīkojis skandālus, Talsu rajona bufetē izklaidējies ar vieglas uzvedības sievietēm. Pēc uzturēšanās un dzēšanas bufetē viņš ar to vienu dāmu bija izgājis turpat tās stacijas apstādījumos un tur, kā tas ir dokumentā minēts, “izmantojis viņu kā sievieti”.

Pateicoties kompartijas arhīvam atklāta arī Ogres čekas nodaļas priekšnieka lieta, kurš 1967.gadā īpaši atzīmējis 50 gadus kopš čekas dibināšanas.

Gints Zelmenis, Latvijas nacionālā arhīva dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadošais pētnieks

Viņš bija par operatīvajiem nolūkiem atvēlētajiem līdzekļiem noorganizējis vakariņas ar spirtoto dzērienu lietošanu. Tieši tā arī dokumentos ierakstīts - prasti izsakoties, nodzēris operatīvos līdzekļus. Septiņdesmitajos gados Brežņeva stagnācijas laiks, kad puse savienības būtiski dzērās nost. Tas gan pamatīgi ietekmēja to pašu Drošības komiteju. No kaut kādiem sekundāriem dokumentiem vai personālām lietām var redzēt, ka tas un tas darbinieks vai šīs struktūrvienības priekšnieks ir atlaists par pārmērīgu dzeršanu. Vienkārši dzērās nost čekisti un mēs to arī tīri dokumentāri varam redzēt un pierādīt.

Izdevies sākt apkopot arī informāciju par īpašām VDK transporta struktūrām, kas kontrolēja lielāko Latvijas ostu un arī dzelzceļu mezglu darba uzraudzīšanu. Šīs vienības līdz 60. gadiem nebija pakļautas Latvijas čekai, bet pa tiešo Maskavas galvenajam VDK birojam.

Uzieti arī dokumenti no īpaša komunistiskā partijas vēstures institūta, kas apkopoja to skaitā bijušo čekistu atmiņas. Starp viņiem atrodams okupācijas pirmo gadu Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas vadītāja Alfona Novika rakstītais. Viņš vēlāk 90-tajos notiesāts par genocīdu un noziegumiem pret cilvēci.

Gints Zelmenis, Latvijas nacionālā arhīva dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadošais pētnieks

Mums pašiem par pārsteigumu mēs atradām arī Alfona Novika atmiņas, kuras nekur līdz šim nav publicētas. Šīs atmiņas ir rakstītas jau tad, kad Noviks bija pensijā. Un, protams, kā jau tajā laikā, tās atmiņas ir pilnas ar ideoloģiju, bet tur ir gana daudz interesantas lietas. Noviks atklāti raksta, ka 1940. gadā to visu varēja izdarīt, pateicoties "Maskavas biedru atbalstam". Un, kā "Maskavas biedri" atsūtīja palīdzību, lai veidotu valsts drošības struktūras un tā tālāk, respektīvi, nekādi vietējie aktīvisti, vietējie komunisti, kas būtu taisījuši kaut kādu sociālistisko revolūciju, par ko stāstīja, Nē. Noviks skaidri un gaiši raksta, ka Maskava atsūtīja biedrus palīgā un tad tie arī visu darīja.

Izdevies arī rast izskaidrojumu tam, kāpēc daļa no čekistu kompartijas mapītēm pazudušas. 1989.gada septembrī - īsi pirms atmodas Centrālā komiteja Rīgā pēc LPSR VDK priekšlikuma nolemj, ka visas Latvijas čekistu kompartijas lietas vajag centralizēt un nodot pārraudzībā Rīgā, nevis glabāt partiju nodaļās rajonos. Tas pēc vēsturniekus domām varētu būt kā gatavošanās, lai čekistu lietas būtu vieglāk no Latvijas aizvest uz Maskavas arhīviem. Tomēr PSRS sabrukums notika tik strauj, ka plāns par kompartijas arhīva izvešanu nerealizējās. Un tagad pateicoties šiem materiāliem vēsturnieki gatavo arī VDK reģionālo struktūrvienību sarakstus, kas pamazām ļauj atklāt līdz šim nezināmas detaļas par čekas darbu un šajā vienībās strādājošajiem darbiniekiem.

Gints Zelmenis, Latvijas nacionālā arhīva dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadošais pētnieks

“Mūsu mērķis ir dabūt sarakstu pilnu, lai mēs par jebkuru pilsētas vai rajona VDK struktūru varam sameklēt visu pilnu priekšnieku sarakstu. Sākot no sākuma līdz beigām, cik tālu struktūra ir ilgi vispār pastāvējusi, un attiecīgi tā cilvēka biogrāfiju ciktāl to no mūsu dokumentiem ir iespējams izpētīt, jādara darbs, kas ir liels, un izskatās, ka vēl kādu laiku vajadzēs ar to nodarboties, bet šobrīd jau ir tā, ka mēs pamazām, pamazām domājam, ka varētu sākt no tā visa kaut ko publicē.

Jā, darbs tas ir liels, un izskatās, ka kādu laiku vēl vajadzēs ar to nodarboties. Bet šobrīd mēs domājam, ka daļu jau varētu sākt publicēt”.

Centieni ar arhīvu palīdzību atklāt visu VDK darbības apjomu Latvijā turpināsies vēl gadiem. Kamēr pagātnes notikumi kļūst arvien blāvāki, VDK un komunistiskās partijas atstātās rētas joprojām veido mūsu tautas kolektīvo atmiņu. Un padomju varas tumšā vēsture joprojām ir būtiska mūsu tautas identitātes sastāvdaļa — tāda, kas nekad netiks aizmirsta.