Nav gluži tā, ka patēriņa cenas ir tendētas tikai augt, un šajā ziņā Latvija ir vienota ar citām Eiropas māsām, sevišķi, ja runa ir par cenu kritumu enerģētikas sektorā, piemēram, siltumenerģijai un elektroenerģijai. Tāpat arī degvielas cenas ik pa brīdim sarūk saistībā ar to, ka, neraugoties uz ģeopolitiskajiem konfliktiem, “melnā zelta” pārdevēju apjomi bija lielāki, nekā pircēji bija gatavi absorbēt pie iepriekšējiem cenu līmeņiem. Galarezultātā fosilā degviela kļuva lētāka un veicina deflaciozus procesus ekonomikā kopumā.
Taču, ja kaut kur cenas krītas, tad citur tām ir iespēja arī pieaugt, un vismaz Latvijas gadījumā to redzam gan attiecībā uz pārtikas cenām, gan pakalpojumu izcenojumiem. Protams, abos gadījumos to ietekmē arī algu kāpums nozarē strādājošajiem, kas ir likumsakarīgs un pat atbalstāms, lai saglabātu un palielinātu pirktspēju pēc tā inflācijas lēciena, kas bijis iepriekš. Tomēr, ja attiecībā uz pakalpojumu sniedzējiem kopējā bilde ir diezgan skaidra, tad attiecībā uz pārtiku situācija nav tik viennozīmīgi vērtējama.