Ārējā tirdzniecībā Krieviju aizvien mīlam, bet vairs ne tik ļoti kā agrāk

Būtu pilnīgi nepamatoti apgalvot, ka pēdējo gadu laikā nekas nav mainījies. Ar pilnu pārliecību var teikt, ka vietējo ražotāju skaits, kas eksportē uz kaimiņvalsti un pērk no tās izejvielas, ir krietni sarucis pat bez kādreiz visai interesantajiem Centrālās statistikas pārvaldes publicētajiem uzņēmumu sarakstiem. To lielā mērā veicinājušas arī ekonomiskās sankcijas, tomēr arī lielai, gribētos teikt, pat lielākajai daļai uzņēmēju, par laimi, ir gan morāles principi, gan arī izpratne, ka Krievijas tirgus nav nekas ilgtermiņā daudzsološs, gan tīri ekonomisku apsvērumu dēļ, jo pakļauts nemitīgiem rubļa krīzes draudiem, gan arī politisko risku dēļ. Turklāt, jo ilgāk palīdzēsim stiprināt Krievijas ekonomiku, jo vairāk apdraudēti būsim paši, un tie ieguvumi, ko šobrīd saņemam no saražotā pārdošanas vai preču tranzīta, var neatsvērt tos līdzekļus, ko vēlāk var nākties ieguldīt aizsardzības spēju stiprināšanā, nerunājot par vēl sliktākiem scenārijiem. Taču paralēli šīm jau vairāk nekā trīsdesmit gadus zināmajām patiesībām mēs redzam to, ka gan eksports uz austrumu kaimiņvalsti, gan imports no tās rūk negribīgi. Cik būtiski un kādās preču grupās ir mainījies eksporta apjoms uz Krieviju, “TVNET+” skaidros šajā rakstā.