Donalda Trampa atgriešanās Baltajā namā liek Eiropas līderiem meklēt līdzsvaru starp pielabināšanos un savu interešu aizstāvēšanu. Kamēr dažu valstu vadītāji jau laicīgi strādājuši pie attiecību veidošanas, lai tagad uzņemtos centrālo vidutāja lomu, citi bažījas par transatlantisko attiecību nākotni. Galvenais pārbaudījums – vai Eiropa spēs saglabāt vienotību un stiprināt sevi, nevis tikai pielāgoties Trampa prasībām?

Zināms, ka Donalds Tramps īpaši iecienījis divpusējas tikšanās un personīgāku attiecību uzturēšanu ar valstu vadītājiem, nevis veicināt sadarbību dažādos starpvaldību formātos un organizācijās, tādēļ tiek prognozēts, ka arī nākamajos četros gados nozīmīgu lomu būs jāieņem atsevišķiem līderiem.

Pirmās Trampa prezidentūras laikā šo Eiropas līdera lomu centās uzņemties Francijas prezidents Emanuels Makrons, tomēr par galveno cilvēku, kurš skaidrotu Trampam šī reģiona intereses, viņam neizdevās kļūt. Arī šobrīd lielāko Eiropas Savienības valstu Francijas un Vācijas līderi nebūt neatrodas izdevīgākā situācijā – patiesībā ir vēl novājinātāki. Makrons šovasar zaudēja kontroli pār parlamentu, un tik tikko izjukusi arī Vācijas kanclera Olafa Šolca valdība. Atsaucoties uz slaveno Henrijam Kisindžeram (laikam tomēr nepatiesi) piedēvēto izteicienu – kam Tramps zvanīs, kad gribēs sazvanīt Eiropu?

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X