Latvijā šādi nejautā, jo tauta ir pieradināta, ka pastāv “100 gudrākie latvieši”, “100 labākie darbi”, un tāpēc neiebilst pret kāda cita cilvēka izraudzīto kultūras izlases eksistenci.
Esam mācīti noticēt un tāpēc paļauties uz citu cilvēku izveidotu izlasi. Paklausām, un viss. Citām tautām tā nav, jo tur pastāv pieļāvumi, ka ir neiespējami izveidot šādu atlasi mākslai. Piemēram, Zviedrijā kultūras kanona veidošana norisinās lielā pretvējā un mākslas intelektuāļu iebildumu situācijā. Tāpēc, ka neeksistē objektīva metodoloģija mākslas jomu un darbu atlasē. Kā arī dominē nedemokrātisks subjektīvisms šāda - labākā satura izvēlē. Piemēram, Latvijas kultūras kanonā vispār nav iekļauta žurnālistika. Varam tikai minēt, kāpēc Čaka, Hānberga vai Skalbes mākslas publicistika neskaitās nacionālās kultūras vērtības. Šajā sarakstā tā nebūs, un viss, jo gudri cilvēki tā ir izlēmuši.