Pilns skapis ar “nav, ko vilkt mugurā”? Atmaskojam iekšējo krājēju

Šādi apģērbi palīdz saglabāt saikni ar pagātni un sniedz drošības izjūtu. Tomēr glabāt skapī vienu piemiņas lietu nav tas pats, kas krāt vēl un vēl, līdz skapja durvis vairs nevar aizvērt.

Kas cilvēkam liek kļūt par krājēju?

Daudzi latvieši vēsturiski ir piedzīvojuši traumatiskus apstākļus, kas var novest pie krāšanas. Padomju laikos ierobežotā preču pieejamība ne vienam vien lika veidot krājumus “katram gadījumam”. Lai gan mūsdienās resursi ir pieejami, daudzi cilvēki, kas piedzīvojuši aizgājušos laikus, joprojām saglabā ieradumu krāt. Vēlmi krāt var radīt arī ģeopolitiskā un ekonomiskā nestabilitāte. To izjūt visi, tomēr tas nepadara visus par krājējiem. Krāšanu galvenokārt veicina emocionāli faktori.

Krājēja sindromam biežāk ir pakļauti cilvēki, kuriem piemīt perfekcionista iezīmes, kuri baidās kļūdīties vai pieņemt “nepareizu” lēmumu, kaut ko izmetot. Satraukums par to, vai būtu pareizi izmest kādu mantu, var paralizēt spēju atbrīvoties no liekā.

Priekšmetiem mēdz pieķerties arī sociāli izolēti cilvēki, kuri tādā veidā kompensē cilvēcisku attiecību trūkumu. Cilvēki, kuri jūtas vientuļi, mēdz pieķerties lietām, jo dažādu iemeslu dēļ nav attiecībās, kurās var pieķerties cilvēkiem. Cilvēks var arī būt attiecībās ar kādu, bet emocionāli līdz galam nekad neatveras otram. Ja ir grūti atrast jēgpilnas attiecības, darbu vai izveidot jēgpilnu dzīvi, mantas sniedz mierinājumu un var kalpot kā mēģinājums kompensēt mazvērtības izjūtu.

Tāpat krājēji mēdz būt psiholoģiski traumēti cilvēki, kuri, iespējams, ir cietuši no nabadzības vai pārdzīvojuši lielus zaudējumus. Cilvēki ar nepārvarētām dzīves traumām mēdz pieķerties lietām, jo tas palīdz saglabāt drošību šajā nestabilajā pasaulē. Krāšana var būt aizsargreakcija, lai mazinātu zaudējuma sāpes.

Krāšanu var raisīt arī trauksme, kas rada vēlmi visu kontrolēt: krāšana var būt mēģinājums kontrolēt haotisku iekšējo pasauli, kurā cilvēks jūtas nedroši, un rada fiziski drošu vidi, kurā nekad nekā netrūks.

Tāpat krāšanu veicina pieķeršanās: ir lietas, kuras uztveram kā neatņemamu daļu no savas dzīves pieredzes un identitātes. Šajā gadījumā krāšana nav tikai krāšana – tā ir arī drošības izjūta, mīlestība un patīkamas atmiņas.

Kā zināt – esmu krājējs vai vienkārši taupīgs?

Taupīgs cilvēks pārdomāti izvērtē, cik maksā kāda lieta, cik ļoti viņam tā ir nepieciešama, spēj koncentrēties uz noteiktu mērķi. Šāds cilvēks krāj, jo vēlas iegūt kaut ko lielu un svarīgu – iegādāties automašīnu vai nekustamo īpašumu, apmaksāt studijas u. tml. Krājējs savukārt uzkrāj lietas pārmērīgā apjomā, jo tām emocionāli pieķeras, pat ja tās viņam nav vajadzīgas. Viņš no tām neatbrīvojas arī tad, ja tās sāk traucēt dzīvot, radot haosu. Šādai krāšanai nav skaidra mērķa, tā ir tikai reakcija uz nedrošību un bailēm no zaudējuma.

Vēl viens aspekts, par kuru jārunā pārpildīta drēbju skapja kontekstā, ir šopaholisms jeb tik impulsīva iepirkšanās, ka cilvēks to nespēj kontrolēt, potenciāli radot papildu atkritumus nākotnē. Šajā gadījumā iepirkšanās remdē emocionālu diskomfortu: šopaholismu veicina dopamīna pieplūdums, kas rada īslaicīgu baudu. Šopaholiķi mēdz meklēt šo īslaicīgo laimes devu, lai aizpildītu iekšēju tukšumu, un nereti iekuļas emocionālās, finansiālās vai attiecību problēmās. Šopaholismu var veicināt pazemināts pašvērtējums, jo jaunie pirkumi ļauj cilvēkam justies vērtīgākam, vizuāli pievilcīgākam. Dažiem iepirkšanās palīdz mazināt skumjas un trauksmi, aizmirst problēmas un nepatīkamās emocijas. Savu lomu spēlē arī sabiedrības ietekme: materiālisma jeb patērētāju kultūra veicina uzskatu, ka pirkumi nodrošina statusu un piepildījuma izjūtu. Sociālo mediju reklāmas spiediens var pastiprināt ilūziju, ka laime un jēga meklējama lietās, nevis attiecībās un pieredzē.

Abos – gan šopaholisma, gan krāšanas – gadījumos cilvēki izmanto lietas kā emocionālus aizstājējus cilvēciskām attiecībām, lai mazinātu vientulību, trauksmi un citas nepatīkamas izjūtas. Atšķirība ir tā, ka krājēji pieķeras sev jau piederošām lietām, baidoties no tām šķirties, savukārt šopaholiķi izjūt pastāvīgu vajadzību iegādāties kaut ko jaunu, lai gūtu īslaicīgu emocionālu baudu. Kad krāšana vai īpašnieciskums kļūst par galveno dzīves mērķi, aizēnojot spēju izjust patiesas attiecības, emocijas un dzīves jēgu, cilvēks var nonākt iekšējās pretrunās.

Kāpēc apģērba pārpilnība tomēr neved pie emocionālas labsajūtas?

Fizisks haoss, ko ar nepabeigtības izjūtu un vietas trūkumu mājās rada drēbju kalni, bieži vien paaugstina trauksmes līmeni, negatīvi ietekmējot emocionālo stāvokli. Pārblīvētā vidē cilvēkam var būt grūti koncentrēties un atpūsties, jo dzīves telpa šķiet pārlieku sarežģīta un smaga. Visgrūtāk klājas brīžos, kad skapis pilns ar drēbēm, bet no rīta “nav, ko vilkt mugurā”. Pārlieku plašā izvēle mulsina, un cilvēks sāk tērēt daudz enerģijas ne pārāk svarīga lēmuma pieņemšanai. Tāpat arvien aktīvāk tiek runāts par to, ko nevienam nevajadzīgā tekstila apjomi nodara videi. Sintētiskās šķiedras, ko izmanto tekstila ražošanā, vidē sadalās aptuveni 200 gadu laikā, līdz ar to tekstils, kas nonāk atkritumu poligonā, atstāj negatīvu ietekmi uz vidi.

Sava loma ir arī vainas izjūtai. Piemēram, kāds ir uzdāvinājis drēbes, kuras cilvēkam nepatīk un kuras viņš nekad nevilks. Tomēr vainas izjūta var traucēt no tām atbrīvoties. Vainas izjūtu rada arī “neveiksmīgie pirkumi” – kad veikalā emociju iespaidā nopirktais uzvilkts vienu vai divas reizes un īpaši vairs neuzrunā, bet izmest grūti, jo nauda taču samaksāta. Un šādi apģērbi neļauj aizmirst vainas izjūtu. Savukārt drēbes, kuras kļuvušas par mazu vai par lielu, pastāvīgi atgādina par nespēju atgūt vēlamo ķermeņa formu, pazeminot pašvērtējumu.

Kā neļaut vaļu savam iekšējam krājējam?

Lai uzveiktu krāšanas kāri, vispirms jāidentificē, kādi ir šīs uzvedības emocionālie cēloņi. Izpratne par to ir pirmais solis uz risinājumu. Ir vērts sev pajautāt: kāpēc es tik ļoti pieķeros lietām? Vai man tās simbolizē drošību, kontroli? Vai tās palīdz saglabāt atmiņas? Ja ir grūti to saprast pašam, var noderēt speciālista – psihologa vai psihoterapeita – konsultācija un atbalsta grupas. Galvenais mērķis būtu atrast citas metodes, kā piepildīt emocionālās vajadzības, kuru dēļ notiek lietu pirkšana vai krāšana.

Noderēs arī tīri praktiski paņēmieni, piemēram, ieradums ik pa laikam sašķirot to, kas sakrājies, – kaut vai vienu plauktu nedēļā, – tā uzturot kārtību. Šķirošana veiksies vieglāk, atbildot sev uz trim jautājumiem. Vai šo lietu izmantoju pēdējā gada laikā? Vai man tā tiešām ir nepieciešama? Vai tā man sniedz prieku un kādu vērtību?

Tie, kuri vēlas mazināt savu apģērba atkritumu nospiedumu, uz ko pastāvīgi aicina arī “Latvijas Zaļais punkts” sadarbībā ar vides apsaimniekošanas uzņēmumu “Eco Baltia vide”, var izmēģināt daudzveidīgas pieejas, sākot no apzinātības praktizēšanas līdz emocionālās regulācijas un uzvedības terapijai. Kombinējot šīs metodes un koncentrējoties uz vērtībām un ilgtspējīgiem mērķiem, ir iespējams būtiski mainīt patēriņa paradumus un veicināt pozitīvu ietekmi uz vidi.