Kad pēc diviem gadiem Līgas Gžibovskas jaunākais bērns Andrejs kļūs pilngadīgs un arī iestāsies Zemessardzē, visa viņas piecu ģimenes locekļu saime būs kļuvuši par zemessargiem. "Labāk, lai es mirstu un mana ģimene noliek galvu, skatoties ienaidniekam acīs, nevis gļēvulīgi aizbēgot," savu motivāciju pauž latgaliete.
LATGALES SPĒKA STĀSTI: Gžibovsku ģimene no Preiļiem
Līga Gžibovska ir trīs bērnu māte, mūzikas skolotāja, trīs vokālo ansambļu un zemnieku saimniecības vadītāja, viņas vīrs Aleksandrs ir zemnieks, meita Sofija studē veterinārmedicīnu Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē, Viktorija spēlē Zemessardzes orķestrī Rīgā.
Vispirms Zemessardzē iestājās Līga un jaunākā meita Sofija. Pēc pusotra gada viņām sekoja Aleksandrs, tad vecākā meita Viktorija. Līga atzīst, ka viena pati neuzdrošinātos iestāties, bet meitas atbalsts viņu iedrošināja. "Jaunības rūdījums un sporta aktivitātes, bērnības treniņi, skrienot pakaļ govīm, un fiziskais darbs noder arī pēc četrdesmit gadu vecuma." Tagad, esot Zemessardzē, Līga saprot, ka spēj turēt līdzi jaunajiem un uzlabojas viņas garīgais, fiziskais un morālais stāvoklis.
"Esmu lepna, ka esmu zemessargs," atzīst Līga. "Jo varu ar lielu pārliecību nostāties klases priekšā, stāstīt par patriotismu un dzimtenes mīlestību. Varu pastāstīt par daudz dziļāku domu dziesmā "Div' dūjiņas gaisā skrēja"."
"Ja es nebūtu izgājusi cauri militārajai pamatapmācībai, nebūtu gājusi n-tos kilometrus gar robežu, man tas redzējums tāds nebūtu. Ir iespējams sajust, kā bija mūsu tēviem, vecvecākiem, kuri gājuši karā, aizstāvējuši mūsu zemi, par ko vispār ir gājuši karot," stāsta Līga.