Krievu vēsturnieks, valodnieks un politologs Anatolijs Moskvins nebija sērijveida slepkava. Viņš nevienu nenogalināja. Nevienam dzīvību neatņēma. Viņam dzīvība nebija vajadzīga, viņam labāk patika nāve. Pēc viņa aresta 2011. gadā viņš kļuva bēdīgi slavens visā pasaulē sava “hobija” dēļ, proti, viņš kolekcionēja dažāda izmēra lelles. Tā vismaz domāja viņa vecāki, redzot dēla istabu pilnu ar tām. Tikai vēlāk atklājās, ka gluži parastas lelles tās nebija...

1970. gadu beigas Gorkijā (Ņižņijnovgorodā), Krievijā. Taka kapsētā, pa kuru uz mājām no skolas iet 13 gadus vecais Anatolijs Moskvins. Pēkšņi viņa priekšā parādās melnos uzvalkos tērptu vīriešu pulciņš, kuri nes zārku. Mirusi 11 gadus veca meitene, un kaprači nes viņu uz svaigi izraktu kapu. Vīrieši uzrunā Anatoliju, atver zārku un liek uz pieres noskūpstīt tajā guļošās meitenes līķi. Viņš to izdara. Tad turpat stāvošā meitenes māte paņem divus gredzenus. Vienu uzvelk savas mirušās meitas, otru Anatolija pirkstā. Kā vēlāk izmeklētājiem un ārstiem stāsta Anatolijs, šīs “laulības” iedvesa viņā neapslāpējamu aizrautību ar nāvi un mirušajiem.

Nav zināms, vai šis stāsts ir patiesība, tomēr skaidrs ir viens – Anatolijs Moskvins patiešām bija apsēsts ar nāvi. Kaut arī viņš nevienu nenogalināja, izmeklētāji viņa dzīvoklī atrada 29 mirušus bērnus, kurus viņš bija izracis kapos, mumificējis un pārvērtis par lellēm jeb, kā viņš pats teica, “saviem bērniem”. Tomēr cietuma kameru viņš nekad neieraudzīja, jo ārsti viņu atzina par jukušu. Lūk, stāsts par šo jukušo.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X