Bērns attiecības ar matemātiku sāk veidot pirmsskolā un pirmajās klasēs. Tas ir laiks, kad matemātikas stundas var kļūt vai nu par satikšanās reizēm, ko pārdzīvot sakostiem zobiem, vai arī par patīkamu atkalredzēšanos, kas rodas, iemācoties ieraudzīt interesanto, meklējot sakarības, spēlējoties ar skaitļiem un konceptiem. “Matemātikas stundās ir svarīgi justies pārliecinātam un gūt prieku, gandarījumu no izdošanās. Tāpēc mācībām jānotiek ar jēgu un izpratni, lai apgūtais nav atsevišķas zināšanu čupiņas, bet savienots tīkls.” Skolotāja uzsver, ka “mocīties” matemātikas stundās var arī skolēni, kuru prāti netiek izaicināti, – audzēkņi, kuriem pildīt darba lapas nesagādā grūtības, tad nu viņu izaicinājums ir pārciest matemātikas stundu garlaicību. “Tiem, kas palīdz bērnam mācīties, jāierauga gan tas, kad nepieciešams atbalsts, gan – kad ir vajadzīgi papildu izaicinājumi.”
“Meitenēm matemātiku taču nevajag”
“Mierināt bērnu, sakot: “Nekas, ka nesaproti, es jau arī matemātiku nesapratu” vai “Mēs jau neesam matemātiķu dzimta”, “Meitenēm matemātiku taču nevajag” un citus līdzīgus izteikumus, ir viena no lielām kļūdām, ko pieļauj vecāki. Tāpat kļūda ir kultivēt, ka mācāmies pārbaudes darbam, mācāmies, lai varētu kaut kā pabeigt gadu vai skolu, nevis tāpēc, ka matemātiku ir būtiski iemācīties,” skaidro Ildze Čakāne, norādot, ka bērna mācīšanās mērķis maina to, kā viņš mācās. Ja mācās kontroldarbam/atzīmei, tad drīzāk mācīsies virspusēji, neiedziļinoties. Tāpat ir lielāka iespēja, ka stundā mācītais drīzāk aizmirsīsies, ka pārbaudes darbā notiks špikošana utt. “Jāsaprot, ka mēs, pieaugušie, esam tie, kas var nodot bērnam ziņu par mācīšanos kā vērtību vai otrādi.”