Viena no šausmīgākajām neatminētajām mīklām Latvijas kriminālistikas vēsturē ir tā dēvētā Krāslavas maniaka lieta. Sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados Indrā, Karklinavas un Selešku sādžā ar īpašu nežēlību tika izvarotas un nogalinātas, gan meitenes, gan sirmgalves. Pagrieziena punkts bija 1975.gada 15. martā, kad Indrā pēc diskotēkas tika nogalinātas un seklā kapā apraktas divas nepilngadīgas meitenes. Kurš, visticamāk, bija Krāslavas maniaks, kas 20 gadus turēja bailēs Latgales iedzīvotājus, un kāpēc šo noziegumu sērija satrauc vēl pēc 50 gadiem?

20.gs. sešdesmitajos gados dzīve Krāslavas rajona sādžās ritēja vienmuļi: smags fizisks darbs kolhozā, pēc tam mājās. Lielākā daļa turēja lopus un gandrīz visu no tā, ko cēla galdā, izaudzēja dārzā. Bija jāceļas piecos, jāslauc govis, spaiņos jānes ūdens no akas, jāgādā malka ziemai, jākurina plīts un jāaudzina bērni. Retajos brīvajos brīžos ļaudis izklaidējās, kā mācēja: aizgāja uz kino vai balli vietējā kultūras namā, piedzērās un izkāvās. Te dzīvoja dažādas tautības: latvieši, poļi, baltkrievi, krievi. Dažviet mājas atradās gandrīz kilometra attālumā viena no otras. Cilvēkus tas nebiedēja - viņi bija pieraduši dzīvot nomaļi, doties mežā - vasarā pēc ogām un sēnēm, ziemā pēc kritalām, likt slazdus zvēriem un mērot kājām lielus attālumus. Ko baidīties - krucifiksi ceļmalās viņus sargā! Tolaik daudzi bija neizglītoti un, tā sakot, nospļāvās uz zinātnisko ateismu - katrā mājā bija svētbilde.

Noklusētā vardarbība

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X