Incests kā ikdiena un Krāslavas maniaks, kas izvaroja un slepkavoja 20 gadus: no Latvijas kriminālistikas vēstures (2)

20.gs. sešdesmitajos gados dzīve Krāslavas rajona sādžās ritēja vienmuļi: smags fizisks darbs kolhozā, pēc tam mājās. Lielākā daļa turēja lopus un gandrīz visu no tā, ko cēla galdā, izaudzēja dārzā. Bija jāceļas piecos, jāslauc govis, spaiņos jānes ūdens no akas, jāgādā malka ziemai, jākurina plīts un jāaudzina bērni. Retajos brīvajos brīžos ļaudis izklaidējās, kā mācēja: aizgāja uz kino vai balli vietējā kultūras namā, piedzērās un izkāvās. Te dzīvoja dažādas tautības: latvieši, poļi, baltkrievi, krievi. Dažviet mājas atradās gandrīz kilometra attālumā viena no otras. Cilvēkus tas nebiedēja - viņi bija pieraduši dzīvot nomaļi, doties mežā - vasarā pēc ogām un sēnēm, ziemā pēc kritalām, likt slazdus zvēriem un mērot kājām lielus attālumus. Ko baidīties - krucifiksi ceļmalās viņus sargā! Tolaik daudzi bija neizglītoti un, tā sakot, nospļāvās uz zinātnisko ateismu - katrā mājā bija svētbilde.