Labklājības ministrijas Valsts sekretāra vietniece Elīna Celmiņa invaliditātes gadījumu skaita pieaugumu pēdējo gadu laikā skaidroja ar dažādiem faktoriem, izceļot sabiedrības novecošanos.
Tāpat Celmiņa norādīja, ka invaliditātes atbalstu sistēma nav paredzēta, lai aizstātu veselības aprūpes izdevumus - tie paredzēti slimību izraisītu funkcionēšanas ierobežojumu atvieglošanai.
"Reizēm valda izpratne, ka slimība nosaka to, ka pienākas invaliditāte, bet tā tas nav - slimībai jābūt saistītai ar funkcionāliem ierobežojumiem," atzīmēja Celmiņa.
Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas Rīgas apvienotās nodaļas vadītājs Edvīns Vasaraudzis personu ar invaliditāti skaita pieaugumu uzlūko kā sekas nesakārtotai veselības sistēmai. Nereti iedzīvotājiem vairākus mēnešus jāgaida rindās pēc pakalpojuma, lai vispār precizētu slimības diagnozi, kā rezultātā patoloģija "tiek ielaista dziļāk", izraisot stabilus funkcionēšanas ierobežojumus.
"Nereti starp ekspertiem atšķiras invaliditātes vērtējumi un nākas pieaicināt papildu eksperti, vai arī klātienē jāizvērtē pacienta funkcionālais stāvoklis, ejam virzienā, ka arvien vairāk invaliditātes statusu izvērtēsim tieši klātienē," pauda Vasaraudzis.
Viņaprāt, sevišķi lauku reģionos novērojama problēma, kad faktiski invaliditātes pabalsts ir vienīgais sociālais atbalsts. Piemēram, cilvēkiem pirmspensijas vecumā ilgstoša fiziska darba rezultātā rodas mugurkaula problēmas, kas liedz turpināt darbu, tāpēc invaliditāte ir vienīgais materiālais iztikas līdzeklis, un šo sociālo funkciju pilda VDEĀVK.
Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedras lektore Gunta Tīcmane akcentēja, ka invaliditātes gadījumu skaitu var skaidrot arī ar vispārējas izpratnes un informācijas pieejamību par statusa atbalsta mehānismiem.