“Mīļums, kāds mīļums,” ieraugot savā nodaļā divus pūkainus un mūžam smaidīgus samojedus, saka Vilnis Sosārs. Viņš vada ne to vieglāko nodaļu – uz Biķernieku slimnīcas paliatīvās aprūpes nodaļu ved tikai nedziedināmus pacientus. Kaut arī nedziedināmus, tomēr aizvien mīļuma un prieka alkstošus. Un lūk, lūk, nāk palātā iekšā suņi balti kā gubu mākoņi, piesēž pie pacienta, uzsmaida, un palātu piepilda siltums un svētlaime. Kaut vai uz īsu mirkli, un tomēr terapijas suņi paveic neticamo.
Abonentiem