Vispār jau man patīk lasīt dažāda veida informāciju un pārdomas par zaļo kursu. Paša domas šajā jautājumā ir dalītas. Jo no vienas puses jau, protams, skaidrs, ka klimatneitralitāte ir skaista lieta, uz ko tiekties. No otras puses, Latvija ir nejēgā zaļa valsts, bet uz Indijas un Ķīnas fona mēs varētu kaut vai pārstāt eksistēt un izgaist no zemes virsas, un pasaules mērogā tas mainītu neko.

Nu, un no trešās puses, ikreiz, kad kāds man vaicā, vai tad nevēlos saviem mazbērniem un mazmazbērniem atstāt skaistāku pasauli, godīgi atbildu, ka man vienalga, jo būšu miris. Bet būtībā tāpat esmu par to, lai visi censtos dzīvot pēc iespējas draudzīgāk dabai. Tas ir pašsaprotami un pareizi.

Tomēr laiku pa laikam ir brīži, kad rodas pamatīgas bažas par to, ka ir cilvēki, kuri savā zaļajā dzīvesveidā, zaļajās nākotnes vīzijās un zaļajā domāšanā ir aizgājuši kādus pāris soļus par tālu. Vai pat pāris kilometrus par tālu. Gluži kā jebkurā citā jomā, kuru ļoti vienkārši sačakarēt jau saknē, ja tai pieslēdzas fanātiķi.

Tā, piemēram, tāds jauks un saprātīgs liberālisms kopā ar dzimumu līdztiesību diezgan ātri var pārvērsties par 150 atšķirīgu dzimtes identitāšu iegaumēšanu, lai neaizvainotu kādu uzrunāto personu. Jo var gadīties, ka viens cilvēks tagad uzskata, ka ir viņi daudzskaitlī, kas visiem jāzina un jārespektē. Un tad iedzīvotājiem tas apnīk un viņi nobalso par Donaldu Trampu. Bet labi, tas jau cits stāsts.

Vārdu sakot, sociālajos tīklos uzdūros kādam ierakstam, kurā, vismaz manuprāt, zaļais kurss aizgāja pāris soļus pa priekšu laikam. Tajā bija runa par militārā transporta “zaļināšanu”. Arī šajā jautājumā, protams, ir šķautnes, kurām noteikti varu piekrist. Piemēram, konkrētajā ierakstā minēts šāds pluss: “Elektrohibrīdtransportlīdzekļi ir krietni klusāki, bet ūdeņraža degvielas šūnas samazinot iespēju tikt pamanītiem termokamerās.” Kaujas laukā šie varētu būt patiešām adekvāti ieguvumi, to grūti apstrīdēt. Bet.

Komentāri (10)
CopyLinkedIn Draugiem X